Latviešu tautas ticējumi Vasaras Saulgriežos PDF Drukāt E-pasts

Vasaras Saulgriežos, kad visgarākajai dienai seko visīsākā nakts, mūsu tauta svin Jāņus. Šie svētki uzskatāmi par vislatviskākajiem svētkiem, kurus vismazāk ietekmējušas svešas vēsmas. Senlatvijā Jāņi svinēti kopš aizvēsturiskiem laikiem, pirmsākumi aizsniedzas nepārskatāmā pagātnē – zemkopju saules kulta laikos.

Pastāv pieņēmums, ka senākais šo Saulgriežu svētku nosaukums bijis Zāļu diena, nevis Jāņi. Īsti svinamais laiks ir 21. vai 22. jūnijs, kā nu katru gadu astronomiski iekrīt saulgriežu punkts, šogad Vasaras Saulgrieži ir 21. jūnijā plkst. 7.45. Par to, ka svinam pāris dienas vēlāk, parūpējusies kristīgā baznīca, piesaistot Jāņu svinēšanu Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, ko Romas katoļu baznīca svētī 24. jūnijā.

Saulgriežu naktī vitālie, dzīvību rosinošie spēki ir visspraigākie: augos, dzīvniekos, cilvēkos un visā dabā. Jāņi saistīti ar daudzām tradīcijām un izdarībām. Viena no skaistākajām ir līgošana – tā sauc Jāņu dziedāšanu. Vārds „līgo” līvu valodā nozīmē „lai top”. Katra līgotne ir kā maza buram dziesmiņa, kas, īstā laikā un vietā nodziedāta, nes milzu svētību. Tāpēc arī līgošana notika, sākot no Zāļu dienas līdz pat Jāņu rītam. Jāņu līgotnes ir ļoti dažādas – gan draiskas, gan uzmundrinošas utt., bet lielākā daļa pieder pie tām, ko varētu nosaukt par enerģētiskajām.

Vainagi ir viens no raksturīgākajiem, būtiskākajiem un obligātajiem latviešu vasaras saulgriežu rituālajiem elementiem. Tas tiek veidots, izmantojot dažādu zāļu spēku. Latviešu tautas dziesmās valda apbrīnojama vienprātība par to, no kā tiek darināti vainagi. Vīriešiem tas tiek darināts no ozolu zariem. Sieviešu vainagos vērojama liela dažādība. Jāņu mātei – no ziedošām lauku puķēm vai ozollapām ar ievītām puķēm. Meitenēm no smilgām, pieaugušām meitām ziedu, zaļu zāļu vainagi. Precētām sievām ozollapu – ziedu vainagi.

Jāņos telpu un vietas rotāšanai izmanto visas zālītes. Ne velti teikts, ka visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā. Mūsu senči acīmredzot bijuši labi pazīstami ar augu enerģētisko spēku un to arīšajos svētkos izmantojuši. No kokiem parasti izmantoja bērzu un ozolu meijas un pīlādžu zarus. No meiju zariem sēja pirts slotas. Jāņos plūktos pīlādžu zariņus sasien slotiņā un izmanto apkvēpināšanā, ja piemetas kāda liksta. Pie durvīm sprauda arī nātres un dadžus, lai ļaunums nevar ieiet iekšā. Vasaras saulgriežu laikā vāktajām zālēm piemīt īpašs dziedinošs spēks. Tās spēja vairot veselību, skaistumu, labsajūtu un atvairīja visu ļauno. Tāpēc šis ir īstais laiks, lai žāvētu ārstniecības augus un sietu pirts slotas.

Svarīga sastāvdaļa lielajā Jāņu rituālā ir Jāņu pirts. Mēs varam runāt par divu veidu Jāņu pirtīm:

• pirts kā fiziska un garīga gatavošanās Jāņu mistērijas rituālam,

• pirts kā pati Jāņu mistērijas sastāvdaļa.

Izmantot varam vienu vai otru variantu, vai arī abus kopā, tas atkarīgs no tā, kā veidojam Jāņu rituālu kopumā. Jebkurā gadījumā pirtij šajā reizē nav tikai fiziskas tīrības nozīme. Saglabājušies ticējumi, ka pirts ir svētāka vieta kā baznīca. Tā arī ir, jo pareizi izmantota pirts ir mājas svētnīca, kurā norit daudzi cilvēka dzīvē svarīgi rituāli.

Lai nu cik īpaša, bet arī jāņuguns tomēr ir uguns - tā ir jāaizdedzina. Tieši šajā ziņā atšķirību no senčiem nav nekādu. Laukos visu gadu vai vismaz pavasara otro pusi visu lieko krauj skaistā kaudzē un taupa.

Ja ir iespēja, jāņuguni parasti krauj lielākoties paaugstinātās vietās. Ja Jāņu taka ir iestaigāta, tas vienmēr notiek vienā un tajā pašā vietā. Ja reiz runājam par tradīcijām - jāņuguni cenšas pacelt pēc iespējas augstāk. Jo ticējums apgalvo - cik tālu spīd uguns, tik tālu viss ir kārtībā, zemē auglība, laukos labība, meita mājās. Svarīgi ir arī tas, ka ar jāņuguni mēs atbaidām ļaunos garus - uh, Jāņu naktī pilns gaiss ar raganām, vilkacēm un laumām.

Taisnības labad jāteic, ka arī uz zemes kurta jāņuguns ir labāka par tumšu nakti. Zvejnieki savulaik jūrmalā dedzināja vecās darvotās laivas, bet kurzemnieki palaida jūrā degošu mucu.

Daudzi būs pamanījuši stabu, kura galā deg uguns. Tā ir veca vidzemnieku paraža - tā saucamā pūdele. Ir tikai viens priekšnoteikums visām dedzināšanām - jāņuguns jāiededz tieši tajā brīdī, kad saule riet.

Līdz mūsdienām saglabājusies paraža lēkt pāri ugunskuram. Tāpēc tagad to nemēdz kurt pārāk augstu. Bet jāatceras tikai kāda svarīga nianse - ja reiz lecam pāri ugunij, sadevušies rokās, nedrīkstam atrauties viens no otra, tad laimes nebūs.

 

 

Avots: www.saulesjosta.lv

 

 

 

 

 
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu