Manas atmiņas par 1991.gada augusta puču PDF Drukāt E-pasts

 

Pirms 26 gadiem – 1991.gada 19.augusta rītā – baudīju atvaļinājumu. Iepriekšējā dienā, kas bija svētdiena, biju aizbraucis uz Gaujas augšteci, uz Lodi, netālu no Taurenes. Biju iecerējis sēņot un noķert kādu prāvāku zivi.

Taču no aktīvās atpūtas pie mātes Dabas nekas nesanāca. 19.augusta rītā Latvijas Radio pavēstīja, ka Maskavā noticis apvērsums, varu pārņēmuši reakcionāri – pučisti. Mans amats tolaik bija – Latvijas Tautas frontes Rīgas Vidzemes priekšpilsētas nodaļu apvienības koordinācijas centra vadītājs. Mobilo tālruņu ēra vēl nebija sākusies, tātad – nekavējoties bija jābrauc uz Rīgu.

Pēc 1991.gada janvāra dienās praksē īstenotā „x stundas” plāna pirmais darbs, kas Rīgā bija jāizdara, jāizņem no nodaļu apvienības konta bankā visa nauda un pret parakstu jānodod glabāšanā nodaļu apvienības valdes locekļiem. Otrais darbs – visas lietvedības un citu sarakstu un dokumentu nogādāšana vien dažiem cilvēkiem zināmā slepenā vietā. Trešais – cieša darbības koordinācija ar Latvijas Tautas frontes valdi, kurā mūs pārstāvēja Roberts Milbergs. Ceturtais – dežūras koordinācijas centrā Baznīcas ielā 27/29.

Tās bija baisas dienas. Janvāra barikāžu laikā bija vairāk vai mazāk, tomēr salīdzinoši labi koordinēta LTF valdes, daudzu Augstākās padomes deputātu un dažu valdības ministru rīcība, augustā no tā nebija ne ziņas, ne miņas...

Augusta puča laikā mēs ar manu kolēģi LTF nodaļu apvienībā un draugu, nākamo Rīgas domes izpilddirektoru Andri Grīnbergu veicām savus pienākumus koordinācijas centrā, neskatoties uz to, ka kuru katru brīdi pie mums varēja ierasties nelūgtie viesi – omonieši.

Kad uzzinājām, ka pavisam netālu no mums Ģertrūdes ielā, kur atradās LNNK birojs un LTF Rīgas Centra rajona nodaļas birojs, ieradušies omonieši, dažus iekaustījuši un šo to izdemolējuši, palika pavisam šķērmi ap dūšu, jo mums visiem vēl svaigā atmiņā bija pirms dažām nedēļām (31.07.1991.) omoniešu sarīkotā asinspirts Medininkos.

Pēc „x stundas” plāna Latvijas varas iestādēm nekavējoties bija visi jāaicina uz nevardarbīgu nepakļaušanos un vispārēju streiku, taču šī nozīmīgā rīcība sekoja stipri novēloti.

To dienu notikumi ir pagātne, ko nedrīkstam aizmirst. Kad pučs bija izgāzies, skarbi jokojām: „Žēl, ka tas neturpinājās kādu nedēļu, tad skaidri zinātu, kas ir kas un kurš ir kurš.” Kāpēc tādi skarbi jociņi? Tāpēc, ka daudzas tā laika amatpersonas (ministri, deputāti) 19., 20. un 21. augustā gluži vienkārši bija nesasniedzami „pazudušas”...


 

 

 


 
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu