Jaunumi


To nedrīkst aizmirst - 25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena PDF Drukāt E-pasts

 

Attēlā: No Latvijas PSR represēto personu grupa. KFPSR Omskas apg., Znameckas raj., 31.12.1949. Autors: Nav zināms

 

25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

1949. gada 25. martā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem.

1948. gadā komunistiskā partija gatavojās sākt veidot zemnieku kopsaimniecības pēc Krievijas parauga. Latviešu zemnieki nevēlējās labprātīgi atteikties no savas zemes. Izsūtīšana skāra galvenokārt turīgo zemnieku ģimenes, kurām bija labāk iekoptās saimniecības. Turklāt zemnieki bija galvenie nacionālo partizānu atbalstītāji.

25. martā uz Sibīriju deportēja aptuveni 44 000 cilvēku – ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem. Pretestība kolektivizācijai bija lauzta – mēnesi pēc izvešanas jau vairāk kā 70% zemnieku bija iestājušies kolhozos.

Pēc 1956. gada liela daļa izsūtīto tika atzīti par nevainīgiem un viņiem atļāva atgriezties Latvijā. Izsūtīšanas brīdī konfiscētais īpašums netika atdots un vajadzēja paiet vēl ilgiem gadiem, lai represētie atgūtu godīga cilvēka vārdu. 1949. gada 25. martā deportētie pilnībā tika reabilitēti tikai pēc 1989. gada.

Pieminot 1949. gada deportācijas, aicinām noskatīties kādu no videofilmām, kas atspoguļo represēto tēmu un piedāvā iespēju arhīvā iepazīties ar šiem dokumentiem:

- dokumentālā videofilma “Sibīrijas bērni”, 2001. g., rež. Dz. Geka, filma vēsta par izsūtīto bērnu likteņiem Latvijā un Sibīrijā, sižets balstās uz izsūtīto bērnu un aculiecinieku atmiņām;

- dokumentālā videofilma “Latvijas okupācija 3. daļa 1946.-1953. g”, 2001. g., rež. Dz. Geka, filmā atspoguļotas arī 1949. gada represijas;

- dokumentālā filma “Ardievu, divdesmitais gadsimt!”, 2006. g., rež. U. Brauns, filma ir vēsturisko notikumu, saimnieciskās dzīves un cilvēku likteņu hronika no 1905. gada revolūcijas līdz trešajai Atmodai 1990. gados.

 

Avots: www.arhivi.lv

 

 
Ģertrūdes diena PDF Drukāt E-pasts

Ģertrūdes dienu, sauktu arī par Ģērdaci, ik gadu atzīmē 17.martā, turklāt uzskata, ka tieši šī ir īstā kukaiņu diena. Kā citās kukaiņu dienās, arī šajā, neko nedrīkst nest mājā no meža, lai čūskas nenāktu mājā. Šajā dienā slaucīti kūts griesti un sienas, lai vasarā nav mušu, tāpat no rīta deviņas reizes pēc kārtas dzirnavas grieztas, lai ļauniem kukaiņiem samaltu galvas.

Toties šajā dienā var vest mājās bites, jo tad tās vairosies, bet lai pasargātos, ka bites aiziet vasarā projām, nedrīkst bišu dārzā nevienu svešinieku laist iekšā, kā arī citiem aizdot bitenieka piederumus. Vēl Ģertrūdes dienā govīm nav dots ūdens, bet vistas vispār nav barotas, uzskatot, ka tad tās kāpostus nekašās. Turpretī cūkas, lai būtu modras, jau pirms saullēkta, dzītas ārā.

Ticējums vēsta, ka Ģērdacī bija jāceļas īpaši agri, lai lācis mozdamies gulētajam neatdod savu lielo ziemas miegu.

Šajā dienā jāēd cūkas gaļa, turpretī aizliegtie ēdieni ir siļķes un reņģes, lai čūskas mājās nenāktu.

 

Avots: www.eurika.lv

 
Declaration Regarding Latvian Legionnaires in World War II PDF Drukāt E-pasts

The Saeima of the Republic of Latvia

Declaration

Regarding Latvian Legionnaires in World War II

In 1998, false news was disseminated to the world’s mass media, foreign governments, and international organisations that the Latvian legionnaires who during World War II as part of the German armed forces fought against the USSR were supporters of Hitler’s regime.

For the sake of historic justice and protection of the good memory of Latvian soldiers, we declare:
In the 1930s, two major totalitarian terrorist countries were formed in Europe. Implementation of aggressive measures by these countries began with the signing of the so-called Molotov–Ribbentrop Pact, which resulted in Latvia’s losing its independence and having its territory alternately occupied by the USSR and Germany.

The occupation regimes repeatedly violated the norms of international law and human rights and even committed war crimes against the Latvian people.

Both occupation powers violated the Fourth Hague Convention of 1907 on the Laws and Customs of War on Land, which prohibits occupation powers to involve the inhabitants in the obligation of taking part in military operations against their own country or in paramilitary services (Article 52). Both occupation powers recruited citizens of occupied Latvia into their armed forces and involved them in various paramilitary services. Those who tried to evade conscription were subject to imprisonment in concentration camps or capital punishment. As a result, Latvian citizens were forced to fight against one another during World War II.

Forced participation in the USSR armed forces is not considered as support of Stalin’s regime, whereas forced participation in the Latvian Legion, which fought as part of the German armed forces, is currently interpreted by some political demagogues as support of the German fascist regime, although Latvian citizens had no say about incorporating the Latvian Legion into the Waffen SS.

In fact, some Latvian citizens volunteered to join the Latvian Legion, but this happened because the USSR perpetrated genocide in Latvia in 1940–1941. Hundreds of people were shot without trial; tens of thousands were deported to remote areas of the USSR. At that time, Germany also committed war crimes and genocide in Latvia, but these had a significantly smaller impact on Latvian citizens. Therefore, some Latvian citizens believed that joining the Legion would protect them and their families from further mass repressions committed by the USSR, something that actually did take place later.

The aim of conscripted and voluntary legionnaires was to protect Latvia from the renewal of Stalin’s regime. They never participated in Hitlerian punitive actions against peaceful inhabitants. Like Finland’s army, the Latvian Legion fought not against the anti-Hitler coalition but only against one of its members – the USSR – which was the aggressor against Finland and Latvia. When the High Command of the German Armed Forces tried to send Latvian legionnaires to fight against the armed forces of the United States, Great Britain and France, all the Legion’s officers and soldiers categorically refused. Therefore, the Western allies – the United States, Great Britain and France – settled the issue of the Latvian and Estonian legionnaires back in 1946 by granting them the status of political refugees. In 1950 the U.S. diplomatic mission repeatedly declared: “The Baltic Waffen SS units (the Baltic legions) in terms of their goals, ideologies, actions and soldiers’ rank are to be regarded as special units that are distinct from the German SS.”

The right of Latvia as an occupied country to seek compensation from the occupying countries for violating the norms of international law within its territory is set forth in the aforementioned Hague Convention, which stipulates the following: “The belligerent party that has violated these norms shall be liable to pay compensation.”

Therefore, it is the responsibility of Latvia’s government to do the following:

1) to demand that in accordance with the norms of international law the occupying countries and their successors pay compensation to Latvian citizens, their family members and heirs for losses incurred as a result of the unlawful conscription into the armies of the occupying countries;

2) to seek to prevent insults to the honour and dignity of Latvian soldiers in Latvia and abroad.

Alfrēds Čepānis
Chairman of the Saeima

29 October 1998

 

Documentary "Latvian Legion" (script by historian Uldis Neiburgs) tells about the beginning of Latvian Legion, about the battles it fought and about Legion's contradictious evaluation nowadays. The film is based on the range of documentary newsreels, interviews with ex-legionnaires and views of historians:

www.youtube.com

 
11.marts - Lietuvas Neatkarības atjaunošanas diena PDF Drukāt E-pasts

Kaimiņvalsts – Lietuva – bija pirmā no Baltijas valstīm, kas pasludināja savu neatkarību no Padomju Savienības. Valdot neskaidrībai un pat baiļu sajūtai, Lietuvas solis kļuva par nozīmīgu atskaites punktu arī Latvijai un Igaunijai. Kremlis gan sodīja Lietuvu par šo soli, nosakot ekonomisko blokādi, tomēr bija sākušās pārmaiņas, kuras galu galā sagrāva Padomju Savienību.

Astoņdesmito gadu beigās tāpat kā abās pārējās Baltijas valstīs sākās nacionālās atmodas kustība. 1988. gada 3. jūnijā tika nodibināta organizācija "Sąjūdis" ("Kustība"), par tās vadītāju kļuva Vītauts Landsberģis. Sākotnēji šī organizācija iestājās par Lietuvas autonomiju, bet vēlāk jau pieprasīja Lietuvas neatkarību. 1990. gada 11. martā Lietuvas Augstākā Padome pieņēma II Lietuvas valsts atjaunošanas aktu. 15. martā PSRS pieprasīja akta atsaukšanu un, draudot arī ar militāru spēku, ieviesa politiskas un ekonomiskas sankcijas pret Lietuvu. 1991. gada 10. janvārī PSRS spēki ieņēma vairākus nozīmīgus objektus Viļņā, pēc trim dienām, 13. janvārī, tika ieņemts arī televīzijas tornis, nogalinot 14 un ievainojot 700 protestējošo cilvēku. Tomēr rietumvalstu politiskā spiediena rezultātā PSRS bija spiesta šīs akcijas izbeigt, un Lietuvas valdība turpināja darbu.

“Pēdējā nakts pirms 11. marta Augstākās Padomes sēdes ir pavadīta saspringtā darbā, rakstot un pārrakstot dokumentus, kas no jauna pasludinās neatkarīgu Lietuvas Republiku. Atjaunotā valsts — jaundzimuša bērna autiņos. Karogs sasveras šķībi, himna sākas nedroši. Taču lietuvieši bija paveikuši to, kam igauņi un latvieši vēl tikai gatavojas,” atminas pirmais Lietuvas valsts vadītājs pēc neatkarības pasludināšanas, reformu kustības "Sajūdis" līderis Vītauts Landsberģis.

 

Kas Latvijā 4. maijs, Lietuvā – 11.marts. Kaut sākumā brīvības avangardā bija igauņi, 1990. gadā, valdot sajūtai - tagad vai nekad, Lietuva veica spēju lēcienu nezināmajā, tādejādi kļūstot par celmlaužiem Baltijas valstu neatkarības atjaunošanā, un trīs māsas, kā toreiz itin bieži dēvēja Baltijas valstis, trauksmaini gaidīja, kā reaģēs Padomju Savienība.

Avots: http://www.archyvai.lt

 
Pelnu diena PDF Drukāt E-pasts

Pelnu diena, arī pelnu trešdiena, ir septītā trešdiena pirms Lieldienām, kā arī Lielā gavēņa pirmā diena. Katru gadu Pelnu diena iekrīt citā datumā, jo arī Lieldienu datums katru gadu mainās. Tā parasti ir diena no 4. februāra līdz 10. martam. 2013. gadā Pelnu diena ir 13. februārī, šogad tā iekrīt 1. martā.

Pelnu diena ir trešdiena, skaitot četrdesmit dienas pirms Lieldienām, bet izslēdzot svētdienas kā Jēzus augšāmcelšanās dienas, kurām nav gavēņa rakstura. Nav pieņemts rīkot kāzas, kristības un citus ar priecīgām izklaidēm saistītus pasākumus. Tā vietā lielāka uzmanība tiek pievērsta Bībelei, lūgšanai un grēksūdzei. Pelnu dienas novakarē draudzēs notiek īpaši dievkalpojumi. Altārus šajā dienā ietērpj violetajā krāsā, kas simbolizē ciešanas un grēknožēlu.

Pelnu dienā kristieši veic grēku nožēlu. Ticīgajiem uz galvas tiek kaisīti pelni, kā arī no tiem uz pieres tiek uzvilkts krusts.

Šīs dienas nosaukums cēlies no pelnos ierušinātas uguns, kas bija vajadzīga, senajiem latviešiem līdumu līšanā un izdedzināšanā jauniem tīrumiem, kur iekopt laukus, tādējādi paplašinot saimniecību. Šo darbu veica pieaugušie vīrieši, tāpēc minētā diena arī saistīta ar pieaugušo dēlu un jauno puišu iziešanu pieaugušo dzīvē. Līdz ar to iegājies, ka tieši Pelnu diena asociējās ar jaunu saimniecību dibināšanu, kas saimniekiem turklāt bija arī diena, kad varēja mainīt kalpus.

Tautā Pelnu dienu pazīst kā jaunu saimniecību dibināšanas laiku, pārcelšanos uz jaunu dzīves vietu. Jaunlaulatais pāris ņēm līdzi no vecā pavarda pelnus kā vecās vietas svētību. Turpretī mājinieki met pelnus pakaļ aizgājējiem, lai tos nepiemeklē nelaime un sliņkums. Pelnu dienas trešdiena bijusi arī derēšanas vai atsacīšanās - norēķināšanās diena. Pelnu dienā cepa pelnu plāceni: plāceni pelnos ar kaņepēm un gaļas "circeņiem" miežu mīklā. Bet parasto maizi cept nedrīkstēja. Ja cepšot, maize cauru gadu pelēšot. Pelnu dienā pelnus izgrāb no pavarda un izkaisa tīrumā vai dārzā. Pelnu dienas ticējumi:

  • Pelnu dienā piekar pelnu kulītes, lai kāpostiem nemetas tārpi.
  • Ir jāmazgā krekli- tad tie būs koši balti.
  • Ja Pelnu dienā kaut ko no lauka ved mājās - tad pārved arī peles.
  • Pelnu dienā no plīts pelni jāizgrābj un jāuzglabā tie līdz vasarai. Kad dārzā uz kāpostiem uzrodas kāpuri, tad vajag uz kāpostiem uzbērt pelnu dienas pelnus.
  • Bijis ierasts pelnu dienas vakarā stāstīt pasakas.
  • Pelnu kulītes piekārējam Lieldienās ir jādāvina ola.
  • Pelnus bēr arī lopiem spalvā pret dunduriem.

· Ja sēj pelnus tīrumā, nākamajā vasarā būs laba raža.

· Pelnu dienā nedrīkst vērpt, lai jēri neklīstu.

· Pelnu dienā jātin lieli un cieti dzijas kamoli, tad vasarā aug cietas un lielas kāpostgalvas un lieli kartupeļi.

· Lopiem jākaisa spalvā pelni, tad tos vasarā mušas un dunduri nekodīs.

Avots: www.eurika.lv

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

1 lapa no 63
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu