Jaunumi


Septiņu brāļu diena PDF Drukāt E-pasts

 

Lietus septiņgulētāju dienā nes lietu septiņas

dienas no vietas, bet septiņu brāļu dienā septiņas
nedēļas no vietas.

Ja septiņu gulētāju dienā līst lietus, tad pēc tam
no vietas līs septiņas nedēļas.

Ja septiņos gulētājos ielīst lietus, tad līst
septiņas nedēļas no vietas.

Ja pa septiņu gulētāju dienu līst, tad līst visas
septiņas nedēļas; bet ja saule spīd, tad visas
septiņas nedēļas jauks laiks.

Ja septiņu gulētāju dienā saule spīd, tad tā spīdēs
septiņas dienas no vietas; ja lietus līst - līs
septiņas dienas. Ja pēc 7 dienām nepārstāj, tad
tāds pat laiks turpināsies 7 nedēļas.

 

Avots: www.folklora.lv

 
Pēterdiena - ticējumi un dainas PDF Drukāt E-pasts

Tikko izskanējis līgo.... Jāņu dziesmas pieklusušas, pļavās jāņuzāļu lasītāju sliedes aizvilkušās, pēc lielās kulminācijas tāds kā pierimums. Taču šis miers ir tikai šķietams, jo 29. jūnijā ir Pēterdiena, pēc kuras sagaidāmas izmaiņas dabā.

Senāk latvieši uzskatīja, ka nu tikai sākas īstais siena un ogu laiks, kad iespējams sagatavot ogu našķus ziemas dienām. Senči tic, ka šis laiks ir izšķirošs ražai - ja Pēterdienā līst, būs laba raža, bet slikts siena laiks un otrādi - ja spīd saule, būs labs siena laiks, bet slikta raža. Turklāt, ja Pēterdienā līst, tad līs līdz Annas dienai. Pēterdienu sauc arī par Pērkona dienu. Šī diena ir jāsvin, citādi Pērkons jeb debesu kalējs varot sodīt. Šajā dienā var arī uzdziedāt, tam derēs tās pašas labās, jau zināmās Jāņu dziesmas, tikai Jāņa vietā jādaudzina Pēteris. Pēterdienā esot jāuzmanās arī no skauģiem, kas ejot otra tīrumā labību maitāt, taču, ja pašam šis netikums nepiemīt, maz ticams, ka skauģis varēs ko sliktu nodarīt.

Ai, Jāniti, Dieva dēls,
Lec zirgam mugurā,
Lec zirgam mugurā,
Jāj pirmais sētiņā,
Jāj pirmais sētiņā,
Jās Pēteris pakaļā.

Ai, Jāniti ziedainiti,
Ai, Pēteri lapainiti,
Aiz Pētera lapiņām
Jāņa ziedu neredzeja.

Avoti:

www.dainuskapis.lv

Neatkarīgās Tukuma ziņas

 
Priecīgus Vasaras Saulgriežus un lustīgu līgošanu! PDF Drukāt E-pasts

 
Varoņu piemiņas diena (Cēsu kauju atceres diena) PDF Drukāt E-pasts

 

Cēsu kaujas bija svarīgs Latvijas vēstures pagrieziena punkts, kad 1919.gada jūnijā apvienotais latviešu un igauņu karaspēks sakāva vācu landesvēru. Latvijas vēsturē šīs kaujas ir nozīmīgas arī ar to, ka aizstāvēt Latvijas tikko iegūto neatkarību kaujās devās Cēsu un Valmieras skolnieki. Kopā ar igauņu karavīriem pēc vairāku dienu smagām kaujām no 19. līdz 22. jūnijam, tika izcīnīta uzvara un landesvēra karaspēks bija spiests atkāpties līdz pat Jelgavai. Šo uzvaru ievadīja Cēsu Skolnieku rotas varonība 1919.gada 6.jūnijā. Ja kaujas pie Cēsīm tiktu zaudētas un Latvijas armija sakauta, tad vāciešiem būtu brīvs ceļš uz Igaunijas iekarošanu.

Pirmās cīņas pret latviešiem un igauņiem vācieši uzsāka jau 1919. gada jūnija sākumā. Cēsīs iesoļoja kāda vācu landesvēra nodaļa, un lai arī Zemitāna brigādes štābs, kas ari bija izvietojies šajā Latvijas pilsētā, viņiem tur neatļāva palikt, bija skaidrs, ka vācieši ar to nesamierināsies. Šī iemesla dēļ strauji tika papildinātas Cēsu pulka rindas, pulkā iesaistoties brīvprātīgajiem, tostarp Cēsu un Valmieras vidusskolu audzēkņiem. 6. jūnijā, atkārotā vācu uzbrukuma laikā tas tomēr nespēja sakaut vāciešus un bija spiests atkāpties. Kaujas starp vācu armiju un latviešu – igauņu karotājiem norisinājās ar mainīgām sekmēm vienas vai otras puses labā.

Pēc vairāku dienu smagām kaujām no 19. līdz 22. jūnijam pie Cēsīm t.s. Niedras valdības spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties. No pilnīgas sagrāves tos paglāba tikai sabiedroto misijas iejaukšanās.

3. jūlijā Strazdumuižā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers. Saskaņā ar tā noteikumiem, sakautie landesvēristi un Dzelzsdivīzijas karavīri bez kaujas atstāja Rīgu un atkāpās uz Jelgavu, bet t.s. Niedras valdība atkāpās, atzīstot K.Ulmaņa kabineta leģitimitāti. Vēlāk visiem Vācijas pilsoņiem vajadzēja atstāt Latviju, bet Baltijas landesvērs atkal tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā.

Ik gadu 22. jūnijā, pieminot minētos notikumus, atceres pasākumi un ziedu nolikšana kritušo karavīru piemiņai notiek tādās vietās kā Amata, Priekuļi, Pārgauja un Cēsis. Cēsīs puķes tiek noliktas gan pie Cēsu pulka skolnieku rotas pieminekļa, gan Brāļu kapu pieminekļa Lejas kapos. Atceres pasākumos, kā ierasts, piedalās arī Igaunijas vēstnieks vai kā no igauņu augstākajām valsts amatpersonām.

Igaunijas armijas bruņotais vilciens Cēsīs 1919. gada 6. jūnijā. Fotogrāfijas autors nezināms. Fotogrāfijas oriģināls atrodas Latvijas Kara muzeja fondos.

 

 

 

 

 

 

 

Avots: laikraksta „Cēsu vēstis”. 2010.gada 16.jūnija izdevums.

 

 


 
Latviešu tautas ticējumi Vasaras Saulgriežos PDF Drukāt E-pasts

Vasaras Saulgriežos, kad visgarākajai dienai seko visīsākā nakts, mūsu tauta svin Jāņus. Šie svētki uzskatāmi par vislatviskākajiem svētkiem, kurus vismazāk ietekmējušas svešas vēsmas. Senlatvijā Jāņi svinēti kopš aizvēsturiskiem laikiem, pirmsākumi aizsniedzas nepārskatāmā pagātnē – zemkopju saules kulta laikos.

Pastāv pieņēmums, ka senākais šo Saulgriežu svētku nosaukums bijis Zāļu diena, nevis Jāņi. Īsti svinamais laiks ir 21. vai 22. jūnijs, kā nu katru gadu astronomiski iekrīt saulgriežu punkts, šogad Vasaras Saulgrieži ir 21. jūnijā plkst. 7.45. Par to, ka svinam pāris dienas vēlāk, parūpējusies kristīgā baznīca, piesaistot Jāņu svinēšanu Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, ko Romas katoļu baznīca svētī 24. jūnijā.

Saulgriežu naktī vitālie, dzīvību rosinošie spēki ir visspraigākie: augos, dzīvniekos, cilvēkos un visā dabā. Jāņi saistīti ar daudzām tradīcijām un izdarībām. Viena no skaistākajām ir līgošana – tā sauc Jāņu dziedāšanu. Vārds „līgo” līvu valodā nozīmē „lai top”. Katra līgotne ir kā maza buram dziesmiņa, kas, īstā laikā un vietā nodziedāta, nes milzu svētību. Tāpēc arī līgošana notika, sākot no Zāļu dienas līdz pat Jāņu rītam. Jāņu līgotnes ir ļoti dažādas – gan draiskas, gan uzmundrinošas utt., bet lielākā daļa pieder pie tām, ko varētu nosaukt par enerģētiskajām.

Vainagi ir viens no raksturīgākajiem, būtiskākajiem un obligātajiem latviešu vasaras saulgriežu rituālajiem elementiem. Tas tiek veidots, izmantojot dažādu zāļu spēku. Latviešu tautas dziesmās valda apbrīnojama vienprātība par to, no kā tiek darināti vainagi. Vīriešiem tas tiek darināts no ozolu zariem. Sieviešu vainagos vērojama liela dažādība. Jāņu mātei – no ziedošām lauku puķēm vai ozollapām ar ievītām puķēm. Meitenēm no smilgām, pieaugušām meitām ziedu, zaļu zāļu vainagi. Precētām sievām ozollapu – ziedu vainagi.

Jāņos telpu un vietas rotāšanai izmanto visas zālītes. Ne velti teikts, ka visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā. Mūsu senči acīmredzot bijuši labi pazīstami ar augu enerģētisko spēku un to arīšajos svētkos izmantojuši. No kokiem parasti izmantoja bērzu un ozolu meijas un pīlādžu zarus. No meiju zariem sēja pirts slotas. Jāņos plūktos pīlādžu zariņus sasien slotiņā un izmanto apkvēpināšanā, ja piemetas kāda liksta. Pie durvīm sprauda arī nātres un dadžus, lai ļaunums nevar ieiet iekšā. Vasaras saulgriežu laikā vāktajām zālēm piemīt īpašs dziedinošs spēks. Tās spēja vairot veselību, skaistumu, labsajūtu un atvairīja visu ļauno. Tāpēc šis ir īstais laiks, lai žāvētu ārstniecības augus un sietu pirts slotas.

Svarīga sastāvdaļa lielajā Jāņu rituālā ir Jāņu pirts. Mēs varam runāt par divu veidu Jāņu pirtīm:

• pirts kā fiziska un garīga gatavošanās Jāņu mistērijas rituālam,

• pirts kā pati Jāņu mistērijas sastāvdaļa.

Izmantot varam vienu vai otru variantu, vai arī abus kopā, tas atkarīgs no tā, kā veidojam Jāņu rituālu kopumā. Jebkurā gadījumā pirtij šajā reizē nav tikai fiziskas tīrības nozīme. Saglabājušies ticējumi, ka pirts ir svētāka vieta kā baznīca. Tā arī ir, jo pareizi izmantota pirts ir mājas svētnīca, kurā norit daudzi cilvēka dzīvē svarīgi rituāli.

Lai nu cik īpaša, bet arī jāņuguns tomēr ir uguns - tā ir jāaizdedzina. Tieši šajā ziņā atšķirību no senčiem nav nekādu. Laukos visu gadu vai vismaz pavasara otro pusi visu lieko krauj skaistā kaudzē un taupa.

Ja ir iespēja, jāņuguni parasti krauj lielākoties paaugstinātās vietās. Ja Jāņu taka ir iestaigāta, tas vienmēr notiek vienā un tajā pašā vietā. Ja reiz runājam par tradīcijām - jāņuguni cenšas pacelt pēc iespējas augstāk. Jo ticējums apgalvo - cik tālu spīd uguns, tik tālu viss ir kārtībā, zemē auglība, laukos labība, meita mājās. Svarīgi ir arī tas, ka ar jāņuguni mēs atbaidām ļaunos garus - uh, Jāņu naktī pilns gaiss ar raganām, vilkacēm un laumām.

Taisnības labad jāteic, ka arī uz zemes kurta jāņuguns ir labāka par tumšu nakti. Zvejnieki savulaik jūrmalā dedzināja vecās darvotās laivas, bet kurzemnieki palaida jūrā degošu mucu.

Daudzi būs pamanījuši stabu, kura galā deg uguns. Tā ir veca vidzemnieku paraža - tā saucamā pūdele. Ir tikai viens priekšnoteikums visām dedzināšanām - jāņuguns jāiededz tieši tajā brīdī, kad saule riet.

Līdz mūsdienām saglabājusies paraža lēkt pāri ugunskuram. Tāpēc tagad to nemēdz kurt pārāk augstu. Bet jāatceras tikai kāda svarīga nianse - ja reiz lecam pāri ugunij, sadevušies rokās, nedrīkstam atrauties viens no otra, tad laimes nebūs.

 

 

Avots: www.saulesjosta.lv

 

 

 

 

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

1 lapa no 64
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu