Jaunumi


Barikāžu nedēļas hronika laikrakstā "Atmoda". 1991.gada janvārī PDF Drukāt E-pasts

Pirms 28 gadiem laikrakstā "Atmoda" publicētā "Barikāžu nedēļas hronika" 13.līdz 18.janvāris.

 

 

 
Manas atmiņas par Barikāžu laiku 1991.gada janvārī PDF Drukāt E-pasts

 

Foto no 2014. gada 20. janvāra Barikāžu atceres pasākuma

 

Tolaik strādāju Latvijas Tautas frontes Rīgas Vidzemes priekšpilsētas koordinācijas centrā Baznīcas ielā 27/29.

„X. stunda”

Organizatoriski bijām labi sagatavoti, jo informācija par iespējamām PSRS agonijas represīvajām izpausmēm bija saņemta jau krietnu laiku iepriekš. PSRS režīma slaktiņi pret civiliedzīvotājiem Tbilisi (Gruzijā) 1989.gada 9.aprīlī (www.laikmetazimes.lv) un Baku (Azerbaidžānā) 1990.gada 20.janvārī (www.wikipedia.org) lika mums gatavoties visnežēlīgākajam scenārijam. Pamatojoties uz saņemto un apkopoto informāciju Latvijas Tautas fronte jau laikus bija izstrādājusi rīcības plānu tā saucamajai „X stundai”. Šī plāna pamatā bija nevardarbīgās pretošanās pieredze citās valstīs un daži jauninājumi, kas atbilda Latvijas apstākļiem konkrētajā situācijā.

Rīcības plāns - konfidenciāli pie lielajām, melnajām klavierēm

Latvijas Tautas frontes Domes sēdē, kas notika 1991.gada 12.janvārī Latvijas Universitātes Lielajā aulā, noslēdzoši tika precizētas visas turpmākās rīcības detaļas. Tas notika sēdes noslēgumā zāles stūrī pie lielajām, melnajām klavierēm - zināmos konfidencialitātes apstākļos tika sadalīti konkrēti pienākumi starp LTF valdes locekļiem un nodaļām.

Trauksmes zvans

1991.gada 13.janvāra naktī tika saņemta ziņa par slaktiņu Viļņā pie televīzijas torņa (www.latvijasradio.lv). Latvijā nekavējoties sākās LTF organizēti mobilizācijas pasākumi. Tūlīt pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā jau agrā rītā (apmēram no pulksten trijiem) sākām dežūras koordinācijas centrā Baznīcas ielā 27/29.

LTF sasauktais mītiņš Daugavmalā pulcēja aptuveni 500 tūkstošus Latvijas neatkarības sargu. Daudzi no viņiem pēc mītiņa tiešā ceļā devās uz apsardzes objektiem. Reālo varu Latvijā bija pārņēmusi Latvijas Tautas fronte. Tā saņēma aktīvu Lauksaimniecības ministrijas (Dainis Ģēģers), Satiksmes ministrijas (Jānis Janovskis) un Arhitektūras un celtniecības ministrijas (Aivars Prūsis) atbalstu. Lauksaimniecības tehnika, transports, satiksme, sakari un celtniecības materiāli. Sākās Latvijas tautas nevardarbīgā pretošanās PSRS okupācijas varas agonijai.

LTF lielākā nodaļa ( Rīgas Vidzemes priekšpilsēta) koordinē lielāko novadu – Vidzemi

LTF Rīgas Vidzemes priekšpilsētas koordinācijas centrā organizējām no Vidzemes novada - Valmieras, Valkas, Limbažiem, Alūksnes, Cēsīm, Gulbenes, Madonas u.c. vietām- Rīgā iebraukušo tautfrontiešu izvietošanu pa aizsargājamiem objektiem: 1) Ministru padome; 2) Sakaru centrs (Dzirnavu ielā 105); 3) Sakaru centrs (Dzirnavu ielā pie Strēlnieku ielas krustojuma); 4) Juglas slūžu tilts; 5) Brasas tilts; 6) Gaisa tilts; 7) A.Deglava ielas tilts.

Bijām morāli gatavi ļaunākajam scenārijam

Gādājām par sardzes nepārtrauktību, sargu ēdināšanu, malku ugunskuriem, degvielu autotransportam, nakšņošanu, transportu, gāzmaskām u.c. Divas tālruņa līnijas bija „karstas” visu diennakti. Pirmās trīs diennaktis līdz 15.janvārī ASK stadionā notikušajam Interfrontes mītiņam aizritēja nepārtrauktā nomodā. Kāpēc nomodā gandrīz 72 stundas? Tāpēc, ka gatavojāmies sliktākajam – Interfrontes mītiņa dalībnieku izraisītām masu nekārtībām, kas varētu būt par iemeslu karaspēka ievešanai un aktīvai represīvai darbībai pret Latvijas neatkarības sargiem. Paldies Dievam, tā nenotika.

Mēs – „LTF vidzemnieki”

Nākamajās dienās pēc 15.janvāra dežūrējām divās maiņās – 12 stundas katra. Katrā maiņā bija četri cilvēki. Vienu vadīju es, otru - Andris Grīnbergs (vēlāk - ilggadējs Rīgas Domes izpilddirektors). Maiņās strādāja Jānis Jākobsons, Ints Miķelsons, Ilmārs Sadovskis, Vladimirs Makarovs, Karmena Mangusa un Leopolds Kleins. Mums bija trīs profesionāli autobraucēji (šoferīši) – Igors Vids, Uldis Kaņepe un Aivars Legzdiņš, kuri palīdzēja koordinācijas centram ar apsargājamo objektu sargiem uzturēt regulāru saziņu un operatīvu nodrošinājumu.

Mums bija cieša sadarbība ar Rīgas Vidzemes priekšpilsētas pašvaldību, tās pārstāvjiem – Andreju Ruču un Zaigu Skrastiņu, kuru vadībā Vidzemes priekšpilsētas LTF deputāti nodrošināja minēto tiltu apsardzi un bija gatavi veikt tiltu bloķēšanas pasākumus, nošķērsojot tos ar atvestajiem dzelzsbetona blokiem pret iespējamo tanku un bruņumašīnu virzību uz Rīgas centru.

Daudz priekšnieku, bet sekojām tikai vienam – LTF valdei

Mūsu priekšniecība bija LTF valde un mūsu pārstāvis tajā – LTF valdes loceklis Roberts Milbergs. Jāteic, ka pēc Interfrontes mītiņa izgāšanās 15.janvārī par priekšniekiem laiku pa laikam mums vēlējās būt atsevišķi valdības locekļi un Augstākās padomes deputāti, tomēr izpildījām tikai un vienīgi LTF valdes norādījumus. Tas bija viens no galvenajiem Barikāžu dalībnieku organizētības augstā līmeņa nosacījumiem – pildīt tikai un vienīgi LTF valdes lēmumus.

Barikāžu izskaņa

Aktīvās dežūras turpinājās līdz 26.janvārim, jo uzbrukuma draudi pastāvēja vēl ilgāku laiku pēc 20.janvāra asiņainajiem notikumiem. Tikai 10.februārī LTF Rīgas Vidzemes priekšpilsētas koordinācijas centrā pilnībā tika izbeigtas dežūras un pārējie ar janvāra barikādēm saistītie organizatoriskie darbi.

Visspilgtāk man atmiņā palicis tas, ka Barikāžu dalībnieki rīkojās patriotiski, apzinīgi, organizēti un disciplinēti – kā īsti Rīgas sargi, Tēvijas sargi. Šajos 1991.gada janvāra notikumos mēs saskatām lielu līdzību ar to, kas notika 1919.gada novembrī, kad aizstāvot Rīgu, tika nosargāta Latvijas neatkarība. Atšķirība tikai tā, ka šoreiz Vidzeme, Zemgale, Latgale un Kurzeme apvienojās vienā dūrē Rīgā. Mēs uzvarējām.


 

Dzintars Rasnačs

 

 

 

 

 
Latvijas starptautiskā atzīšana de iure 1921. gada 26.janvārī PDF Drukāt E-pasts

Īstenojot neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanas ideju, tika uzsākta Latvijas ārpolitikas un diplomātiskā dienesta veidošana. 1917. gada 2. decembrī izveidotā Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes Ārlietu nodaļa Petrogradā nodibināja pirmos diplomātiskos sakarus ar rietumvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem. Nodaļa darbojās līdz Latvijas valsts proklamēšanai.

Par pirmo ārlietu ministru jaunajā valdībā izraudzīja Z.A.Meierovicu. Latvijas ārlietu dienesta īpatnība bija tā, ka Ārlietu ministriju nodibināja pēc pirmo diplomātisko pārstāvniecību izveidošanas. Sākotnēji ārlietu dienesta darbība norisinājās galvenokārt ārvalstīs, jo no 1918.gada novembra līdz 1919.gada jūnija beigām gandrīz visa Latvijas teritorija bija okupēta. Latvijas diplomātisko pārstāvju delegācija darbojās Parīzes miera konferencē, ārzemēs tika dibinātas pirmās diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības un informācijas biroji. Ārlietu ministrs vadīja un veidoja ārlietu dienestu sadarbībā ar Pagaidu valdību, kura darbojās neokupētajā Latvijas daļā.

1919.gada augustā izveidoja Ārlietu ministriju. Sākotnēji tās struktūrā bija pieci departamenti, turpmākajos gados notika vairākas reorganizācijas. 1940.gadā Ārlietu ministrijā darbojās trīs departamenti - administratīvais, līgumu un politiskais.

Latvijas starptautiskā atzīšana de iure 1921.gada 26.janvārī kļuva par pamatu Latvijas diplomātu akreditācijai sūtņa statusā. Līdz tam vairākās Latviju de facto atzinušajās valstīs darbojās diplomātiskie pārstāvji. 1940.gadā Latvija bija pārstāvēta 25 valstīs.

Pēc okupācijas 1940.gadā daļa diplomātisko pārstāvju atteicās atgriezties Latvijā un turpināja darbību akreditācijas valstīs, pārstāvot pēdējo neatkarīgās Latvijas valdību un tās ārlietu dienestu.

Daudzas valstis neatzina 1940.gadā notikušo Latvijas okupāciju. Saskaņā ar starptautisko tiesību normām, Latvijas Republika turpināja pastāvēt de iure. Piecdesmit gadus (1940-1991) diplomāti ārzemēs nenogurstoši atgādināja pasaulei par Latvijas esamību un aizstāvēja tās intereses. Latvijas Republikas diplomātiskais dienests ārzemēs pastāvēja bez pārtraukuma līdz valsts neatkarības atjaunošanai un to vadīja pārstāvniecību vadītāji Londonā un Vašingtonā.

Pēc 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas Latvijas Republikā tika uzsākta ārlietu dienesta veidošana. Paralēli darbojās Latvijas diplomātiskais dienests ārzemēs, ko vadīja sūtniecība Vašingtonā. Pārejas periodā (no 1990.gada maija līdz 1991.gada augustam) tas nodibināja neoficiālus kontaktus ar Latvijas valdību, bet nebija tai pakļauts. Pēc pilnīgas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991.gada 21.augustā, sākās neatkarības atjaunošanas starptautiskā atzīšana. Atjaunotā Latvijas Republika tika uzskatīta par pirmskara Latvijas Republikas tiesību pārmantotāju. Tas ļāva īstenot Latvijas ārpolitiku pilnā apjomā saskaņā ar starptautiskajās attiecībās pieņemto praksi. Latvijas ārlietu ministrijas sastāvā iekļāva diplomātiskā un konsulārā dienesta struktūrvienības, kas darbojās ārzemēs. Atjaunojot un nodibinot diplomātiskās attiecības, atvēra jaunas vēstniecības, par vēstniecībām tika paaugstinātas sūtniecības Vašingtonā un Londonā. Ilgus gadus tās bija kalpojušas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas mērķim un bija tās tiesiskās eksistences simboli. Pirmskara diplomāti bija godam izpildījuši savu valstisko un diplomātu misiju.

Šodien Latvijas Republikas Ārlietu ministrija ir atbildīga par valsts suverēno tiesību un interešu īstenošanu starptautisko attiecību jomā un Latvijas fizisko un juridisko personu interešu aizsardzību ārvalstīs. Latvijas diplomātiskajam dienestam ir tikpat gara vēsture kā mūsu valstij - tā ir vienīgā Latvijas Republikas institūcija, kas bez pārtraukuma darbojusies kopš valsts dibināšanas līdz mūsdienām.

(No Latvijas Republikas ārlietu dienesta vēstures)

Dzintara Rasnača komentārs:

Šim vērtīgajam vēsturiskajam notikumu izklāstam noteikti jāpievieno arī līdz šim noklusētā informācija par šīs vēsturiskās dienas atzīmēšanu pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē un deviņdesmito gadu pirmajā pusē - laikā, kad izšķīrās, kādu ceļu Latvijai turpmāk iet. Tiesiskās turpinātības vai jaunas valsts ceļu...

Pirms un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šo dienu regulāri atzīmēja tikai Latvijas Pilsoņu komiteja un to atbalstošās organizācijas - 18.Novembra Savienība, un LTF Rīgas Vidzemes priekšpilsētas nodaļa. 
Vairākus gadus pēc kārtas šī pasākuma ietvaros tā dalībnieki nolika ziedus pie pirmā Latvijas Republikas prezidenta Jāņa Čakstes kapa un pie Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica kapa. Tolaik ļoti svarīgi bija akcentēt ikvienu publisku darbību, kas atgādina par 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas Republikas tiesisko turpinātību, jo valdošo vairākums tolaik pārsvarā iestājās par jaunas valsts - Otrās Republikas veidošanu.

Svarīgi piebilst, ka Jāņa Jurkāna un dažu nākamo ārlietu ministru vadītā Ārlietu ministrija šai Latvijas vēsturē un tās ārpolitikā nozīmīgajai dienai neveltīja pienācīgu cieņu un uzmanību, to ignorēja. 
Tikai Piektās Saeimas darbības noslēgumā - 1995.gada 21.septembrī tika pieņemti grozījumi likumā "Par svētku un atceres dienām", nosakot 26.janvāri par Latvijas Republikas starptautiskās (de iure) atzīšanas dienu. 
Šo priekšlikumu iesniedza opozīcijas frakcija "Tēvzemei un Brīvībai" un nevienam nebija iebildumu pret tā iekļaušanu likuma galīgajā redakcijā.

 

 
Latviešu strēlnieku atcere PDF Drukāt E-pasts

Šajās dienās mēs godinām Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kaujās kritušos latviešus strēlniekus, daudzviet Latvijā notiek tradicionālie svecīšu gājieni.

1914.gada 1.augustā sākās Pirmais pasaules karš, un jau otrajā kara dienā vācu karakuģi ar lielgabaliem apšaudīja Liepāju, bet dažas dienas vēlāk mēģināja izcelt vācu karaspēku pie Ventspils. Krievijas armija bija slikti sagatavota, kara sākumā armijā iesauktie karavīri nebija apmācīti karot. Trūka ieroču un munīcijas. Jau drīz krievu karaspēks sāka ciest sakāves frontēs un bija spiests atkāpties uzbrūkošā vācu karaspēka priekšā. Atkāpšanās kaujās Austrumprūsijā, Polijā un Lietuvā krita ļoti daudz iesaukto latviešu karavīru.

Varonīgi pret ienaidnieku cīnījās I un II Daugavgrīvas latviešu zemessargu bataljons. Šie zemessargi 1915.gada aprīlī, vācu karaspēkam iebrūkot Latvijas teritorijā, varonīgi aizstāvēja Jelgavu. Pilsēta uz laiku tika nosargāta. Vēlāk viņi palīdzēja padzīt vāciešus no Šauļiem, cīnījās pie Ventas, Skrundas, Dobeles un Rīgas.

Cara valdība neuzticējās Krievijas impērijas mazākumtautībām, bet piekāpās latviešu sabiedrības prasībām un piekrita latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāk pulku dibināšanai. 1915.gada jūlijā tika apstiprināti bataljonu dibināšanas noteikumi. Tika publicēts uzsaukums „Pulcējieties zem latviešu karogiem!”. Latviešu strēlnieku bataljonos pieteicās gan brīvprātīgie, gan citās karaspēka daļās dienošie latvieši. Naids pret vācu iebrucējiem, vēlēšanās atbrīvot Kurzemi un Zemgali ļāva ātri saformēt 1.Daugavgrīvas, 2.Rīgas, 3.Kurzemes, 4.Vidzemes, 5.Zemgales, 6.Tukuma, 7.Bauskas, 8.Valmieras un rezerves bataljonu.

Ar laiku no bataljoniem izveidoja pulkus. Tajos bija vairāk nekā 40 000 strēlnieku. Apvienotos strēlnieku pulkus sākumā komandēja ģenerālis Misiņš. Latviešu strēlnieku daļas bija pirmās nacionālās karaspēka vienības cariskās Krievijas armijā.

Vācu karaspēkam turpinot iebrukumu, krievu armija, ciešot sakāvi pēc sakāves, atkāpās. Frontes līnija 1915.gada vasarā bija izvietojusies gar Daugavu, sašķeļot Latviju divās daļās. Okupācijas varā nonākušie latviešu gaidīja atbrīvošanu. Atbrīvot Kurzemi un Zemgali gribēja arī latviešu strēlnieku. Pirmās cīņas strēlnieki izcīnīja 1915.gada oktobrī pie Misas upes, Rīgas jūrmalā, pie Babītes ciema. Strēlnieki cīnījās ļoti varonīgi, jau pirmajās kaujās izcēlās virsleitnants Frīdrihs Briedis.

1916.gadā Daugavas kreisajā krastā pie Ikšķiles latviešu strēlnieki vairākus mēnešus aizstāvēja zemes teritoriju – Nāves salu. Naktīs pāri Daugavai laivās piegādāja munīciju, bet atpakaļ veda ievainotos un kritušos. Vācieši pastāvīgi apšaudīja strēlnieku ierakumus ar lielgabaliem un mīnmetējiem, lietoja arī indīgās kaujas gāzes.

Visasiņainākās, smagākās un varonīgākās bija Ziemassvētku kaujas 1916.gada decembra beigās un 1917.gada janvārī Tīreļpurvā. Šajās kaujās bija jāpārrauj ienaidnieka fronte, lai varētu uzbrukt un atbrīvot Jelgavu. Uzbrukums sākās bez artilērijas atbalsta uguns. Ciešot lielus zaudējumus, latviešu strēlnieki tomēr guva panākumus. Tika pārrauta frontes līnija un ieņemts stipri nocietinātais vācu Ložmetējkalns, bet Jelgava netika atbrīvota.

Ziemassvētku kauju atceres piemiņas pasākumos tiek aicināts piedalīties ikviens interesents, lai turpinātu Latvijas karavīru godināšanas tradīcijas un veicinātu vēsturisko notikumu izpratni.

 

 

 

Avots: www.bns.lv

 

 
6. janvāris – Zvaigznes diena PDF Drukāt E-pasts

Zvaigznes jeb Trejkungu diena tradicionāli tiek uzskatīta par pēdējo Ziemassvētku dienu, kad pieņemts ar godu atvadīties no svētku rotājumiem mājās.

Svētku rotājumiem ir savs laiks un tad, kad svētki ir beigušies, no tiem uz kādu laiku ir jāatvadās. Zvaigznes dienā var pēdējo reizi iedegt sveces eglītē, vēl mirkli novērtēt skaisto noformējumu mājās un tad ar godu atvadīties no svētku noskaņas līdz nākamajam gadam. Gluži tāpat kā svētku egli, arī visus pārējos Ziemassvētkiem un Jaunajam gadam gatavotos rotājumus, piemēram, adventes vainagu, virtenes, lampiņu dekorus vēlams noglabāt dziļākos plauktos.

Līdz ar jauna gada sagaidīšanu, arī mājoklim ir jāļauj nedaudz ieelpot, tāpēc atver logus, ielaid svaigu gaisu un kārtīgi izvēdini māju. Zvaigznes dienā pieņemts aizdedzināt kadiķa zariņu, nopūst liesmu un tad izstaigāt pa visām istabām, lai aromātiskie dūmi ieskauj visu māju. Kadiķa aizdedzināšanai ir simboliska nozīme - ja tas aizdedzināts sveces liesmā, tad mājoklis tiek atbrīvots no sliktās enerģijas.

Zvaigznes dienas tradīciju piekritēji ne tikai atbrīvojas no svētku rotājumiem un izvēdina māju, bet arī nodrošina mājokli ar aizsardzības zīmi, kas jāatjauno katru gadu tieši Zvaigznes dienā, 6. janvārī.

Zvaigznes dienas ticējumi:

- Ja nakts ir ļoti gaiša, pie tam uz debess velves redzamas trīs spožas zvaigznes, nākamā vasara būs laba un auglīga.

- Ja Zvaigznes dienas naktī debesis nosētas zvaigznēm, būs daudz ogu un labs siena laiks.

- Ar Zvaigznes dienā svētīto ūdeni jāmazgā visas vainas – kā cilvēku, tā lopu, lai labāk un ātrāk dzīst.

 

Avots: www.la.lv

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

1 lapa no 67
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu