Jaunumi


Mans "Baltijas Ceļš" PDF Drukāt E-pasts

Manas atmiņas. Kā es kļuvu par politiķi – 23.08.1989. „Baltijas Ceļš”.

1989.gada 23.augustā biju Latvijas Tautas Frontes (LTF) VEF nodaļas valdes loceklis. Tolaik LTF VEF nodaļā bija ~ 3000 biedru. Tā bija lielākā LTF nodaļa Latvijā. To vadīja Dainis Dandēns – īstens Latvijas patriots.

Tolaik biju piektās kategorijas profilslīpētājs (štanču un presformu izgatavošanai) RA VEF Instrumentu ražotnē. Vienlaikus mācījos LVU Juridiskās fakultātes vakara nodaļas 6.kursā.

Nebija pamata sūdzēties par dzīvi. Milzīga (tam laikam) alga, vidēji ~ 650 rubļu mēnesī. Ģimene nodrošināta, brīva un saviesīga dzīve, studijas, kas dod zināšanas. Stājoties LVU juristos 1984.gadā, mans mērķis nebija diploms, mans mērķis bija zināšanas.

„Baltijas Ceļam” bijām sagatavojušies pamatīgi. Daudzi „Ikarus” autobusi todien, pēc kārtējās darba dienas, veda mūs uz ceļa posmu – Jugla – Garkalne. Man bija tas gods stāvēt dzīvajā Baltijas ķēdē pie Langstiņu pagrieziena.

Tas bija Trešās Atmodas kulminācijas brīdis.

Šī vēlme un pārliecība atgūt neatkarīgu Latviju bija pārņēmusi daudzus, daudzus simtus tūkstošus Latvijas patriotu, arī mani. Tas bija lūzuma brīdis. Bija pārliecība: „Mēs esam vienots spēks, kas to var panākt, Latvija būs neatkarīga!”

Tā patiesība, kas nāca mums atklāsmes veidā (1984. – 1989.), deva man virzību savas turpmākās dzīves lēmumiem. Cilvēki ģimenēs sāka drošāk un atklātāk stāstīt par represiju gados notikušo. Okupācija, 1941.gada represijas, 1949.gada represijas, pretošanās kustība, leģionāri. Arī man stāstīja. Par Vorkutu, par etapu, par akmeņogļu ieguves vietām, par politieslodzīto iznīcināšanas mēģinājumiem, pievienojot viņus krimiķiem. Daudz stāstīja.

Tā nu es aizgāju politikas ceļu. Ar tiem pašiem ideāliem, kurus man atklāsmes brīžos deva ģimenē tuvākie cilvēki.

Šī diena bija viena no izšķirošākajām manā mūžā. Es noticēju, ka mēs to varam, ka mēs varam atgūt neatkarīgu Latviju!

Tāds bija „Baltijas Ceļš” manā mūžā.

Rakstiet savas atmiņas, pierakstiet to, kas ir noticis! Tad neviens vairs nevarēs viltot mūsu vēsturi. Mēs esam liecinieki un tas ir mūsu pienākums nākamo paaudžu priekšā.

Darīsim to!

 

Patiesā cieņā,

Dzintars Rasnačs.

 

 
23. augusts PDF Drukāt E-pasts

1939.gada 23.augustā Maskavā PSRS Ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas Ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops parakstīja t.s. Molotova-Rībentropa paktu (sauktu arī par Staļina-Hitlera paktu), kura oficiālais nosaukums bija Neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS ( neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS ).

1939. gada 23.augustā Maskavā ieradās Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops, lai apspriestu slepenā papildprotokola detaļas. Vācijas politisko un ekonomisko interešu zonā bija iekļauta Baltijas valstu teritorija uz dienvidiem no Daugavas - Lietuva un Latvijas Kurzemes un Zemgales apgabali, PSRS interešu zonā Somija, Igaunija un Latvijas Vidzemes un Latgales apgabali. Polijas un un Rumānijas sadale sarunu sākumā nebija skaidri noteikta.

Maskavas sarunu laikā Staļins negaidīti pieprasīja izdarīt labojumus, iekļaujot PSRS politisko un ekonomisko interešu zonā arī Ventspils un Liepājas ostas. Hitlers vakarā atsūtīja telegrammu, kurā piekrita kompromisam. Naktī no 1939. gada 23. uz 24.augustu neuzbrukšanas līgums ar papildprotokoliem tika parakstīts.

Kaut gan oficiāli tas bija savstarpējās neuzbrukšanas līgums, pakts saturēja trīs slepenus papildprotokolus, kuri sadalīja Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju un Rumāniju PSRS un Vācijas interešu sfēras. Pakta rezultātā vispirms no PSRS interešu sfēras tika repatriēti vācu tautības iedzīvotāji, un tad šajās valstīs atbilstoši līgumam iebruka abu lielvalstu karaspēki - Latviju, Lietuvu un Igauniju okupēja PSRS, Polija tika sadalīta starp PSRS un Vāciju, savukārt Somija Ziemas kara rezultātā un Rumānija bija spiestas atdot PSRS daļu no savām teritorijām.

 

Avots: Latvijas Okupācijas muzejs

 


(tulk.no angļu valodas - Interesanti, cik ilgs būs medusmēnesis?)

 
1991.gada 21.augusts – Konstitucionālā likuma „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanas diena PDF Drukāt E-pasts

1991. gada 21.augustā Latvijas Republikas Augstākā padome, 111 deputātiem balsojot par, 13 – pret, pieņēma konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. 21.augusts ir datums, kas mūsu valstij atnesa faktisko neatkarību un starptautisko atzīšanu, aizsāka valsts neatkarības reālas atjaunošanas ceļu, atjaunoja Satversmi un nošķīra Latvijas tiesību telpu no PSRS tiesību telpas.

Konstitucionālo likumu Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma laikā, kad Padomju Savienībā notika valsts apvērsuma mēģinājums. OMON kaujinieki jau bija ieņēmuši Latvijas TV centru, Latvijas radio namu, telefona centrāli un telegrāfa staciju, Iekšlietu ministriju, izdemolējuši Latvijas Tautas frontes mītni. Visā PSRS teritorijā bija ieviests ārkārtas stāvoklis.

Šajā politiski neskaidrajā un bīstamajā laikā Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti spēja sapulcēties uz sēdi, sagatavot un pieņemt Konstitucionālo likumu. 1991. gada 21.augusta sēdē debates par Konstitucionālā likuma tekstu pārtrauca paziņojums, ka mūsu Augstākajai padomei tuvojas OMON bruņutransportieri. Šādos apstākļos Augstākās padomes deputāti turpināja apspriest Konstitucionālā likuma tekstu un nobalsoja par tā pieņemšanu.

Konstitucionālais likums grozīja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas de facto procesu, atsakoties no 1990.gada 4.maija deklarācijā „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” noteiktā pārejas perioda. 1990. gada 4.maijā atjaunot Latvijas Republikas neatkarību de facto vēl nebija iespējams, jo visi finanšu, militārie un administratīvie varas resursi bija Maskavas rokās. Tobrīd nebija arī neatkarīgas valsts likumdošanas bāzes. Soli pa solim – tāds bija vienīgais iespējamais Latvijas neatkarības atjaunošanas ceļš.

1991.gada 21.augusta Latvijas Republikas Augstākās padomes balsojums:

PAR balsoja:

Marjaša Ruta

Eglājs Vilnis

Krūmiņš Ģirts

Ozols Indulis

Batarevskis Oļegs

Cālītis Ints

Gulbis Jānis

Rikards Rolands

Repša Rolands

Apsītis Romāns

Krūmiņš Jānis

Zotovs Aleksejs

Blumbergs Ojārs

Salītis Broņislavs

Karlsons Juris

Teikmanis Andris

Cīrulis Mārcis

Punovskis Arturs

Ēlerts Ivars

Cilinskis Einārs

Freimanis Jānis

Stepičevs Mihails

Endziņš Aivars

Budovskis Māris

Kramiņš Atis

Preinbergs Gunārs

Tomašūns Andris

Alksnis Leonīds

Čebotarenoka Velta

Dozorcevs Vladilens

Silārs Ivars

Einiņš Vladimirs

Bērzs Arnolds

Lagzdiņš Jānis

Eniņš Teodors

Lembergs Aivars

Mačtams Alfrēds

Kalnbērzs Viktors

Apinītis Andris

Caune Ivars

Līgotnis Andris

Šļakota Kazimirs

Cibulis Juris

Andrejevs Georgs

Vanags Dainis

Buķele Emerita

Kide Edvīns

Skulte Druvis

Rāzna Stefans

Teteris Ludvigs

Černajs Raits

Zaščerinskis Jevgēnijs

Laķis Pēteris

Gabrānovs Pēteris

Mednis Sarmis

Felss Andris

Strazdiņš Indulis

Bresis Vilnis Edvīns

Arnītis Mārtiņš

Zeltkalne Brigita

Jurševics Egils Einars

Aizezers Juris

Kalniņš Imants

Škapars Jānis

Emsis Indulis

Grigorjevs Aleksejs

Kārkla Marija

Berklavs Eduards

Gavars Jānis

Šteins Valdis

Krūgaļaužs Pēteris

Mucenieks Visvaldis

Liepiņš Kārlis

Albertiņa Skaidrīte

Jundzis Tālavs

Grūbe Guntis

Zeile Valentīna

Beļskis Normunds

Puzo Andris

Špoģis Kazimirs

Seiksts Antons

Ūdris Ārijs

Kodoliņš Artūrs

Grūtups Andris

Gorbunovs Anatolijs

Buls Antons

Vaivads Jānis

Bojārs Juris

Bels Alberts

Daudišs Imants

Bērziņš Mārtiņš

Ulme Arvīds

Kostanda Odisejs

Krūmiņš Raimonds

Seile Anna

Cupruns Ivans

Repše Einars

Simsons Pēteris

Celmiņš Juris

Seleckis Vilis

Lazda Pēteris

Jaunkļaviņš Agris

Čepānis Alfrēds

Īvāns Dainis

Krastiņš Andrejs

Dinevičs Jānis

Krastiņš Edmunds

Geige Ilmārs

Strīķis Voldemārs

Bērziņš Indulis (šis ĀP deputāts 1991.gada 21.augustā ir balsojis par konstitucionālo likumu «Par LR valstisko statusu», taču tā kā deputāts balsojis ar roku, viņa vārds balsojumā izdrukā nav atrodams)

Vulfsons Mavriks (šis ĀP deputāts 1991.gada 21.augustā ir balsojis par konstitucionālo likumu «Par LR valstisko statusu», taču tā kā deputāts balsojis ar roku, viņa vārds balsojumā izdrukā nav atrodams)

PRET balsoja:

Smirnovs Vladimirs

Zaļetajevs Sergejs

Ivanovs Ivans

Ždanoka Tatjana

Šapovālovs Pāvels

Matvejevs Konstantīns

Safonovs Anatolijs

Eglītis Edgars

Builovs Nikolajs

Dīmanis Sergejs

Jagupecs Jurijs

Mantuļņikovs Oļegs

Stroganovs Filips

 

Avots: Latvijas Valsts arhīvs

Pilns Latvijas Republikas konstitucionālā likuma "Par LR valstisko statusu" teksts aplūkojams šeit: http://www.likumi.lv/doc.php?id=69512

Informatīvs video par 1991.gada 21.augustu: http://www.youtube.com/watch?v=gw24GL2vmxQ


 
Manas atmiņas par 1991.gada augusta puču PDF Drukāt E-pasts

 

Pirms 27 gadiem – 1991.gada 19.augusta rītā – baudīju atvaļinājumu. Iepriekšējā dienā, kas bija svētdiena, biju aizbraucis uz Gaujas augšteci, uz Lodi, netālu no Taurenes. Biju iecerējis sēņot un noķert kādu prāvāku zivi.

Taču no aktīvās atpūtas pie mātes Dabas nekas nesanāca. 19.augusta rītā Latvijas Radio pavēstīja, ka Maskavā noticis apvērsums, varu pārņēmuši reakcionāri – pučisti. Mans amats tolaik bija – Latvijas Tautas frontes Rīgas Vidzemes priekšpilsētas nodaļu apvienības koordinācijas centra vadītājs. Mobilo tālruņu ēra vēl nebija sākusies, tātad – nekavējoties bija jābrauc uz Rīgu.

Pēc 1991.gada janvāra dienās praksē īstenotā „x stundas” plāna pirmais darbs, kas Rīgā bija jāizdara, jāizņem no nodaļu apvienības konta bankā visa nauda un pret parakstu jānodod glabāšanā nodaļu apvienības valdes locekļiem. Otrais darbs – visas lietvedības un citu sarakstu un dokumentu nogādāšana vien dažiem cilvēkiem zināmā slepenā vietā. Trešais – cieša darbības koordinācija ar Latvijas Tautas frontes valdi, kurā mūs pārstāvēja Roberts Milbergs. Ceturtais – dežūras koordinācijas centrā Baznīcas ielā 27/29.

Tās bija baisas dienas. Janvāra barikāžu laikā bija vairāk vai mazāk, tomēr salīdzinoši labi koordinēta LTF valdes, daudzu Augstākās padomes deputātu un dažu valdības ministru rīcība, augustā no tā nebija ne ziņas, ne miņas...

Augusta puča laikā mēs ar manu kolēģi LTF nodaļu apvienībā un draugu, nākamo Rīgas domes izpilddirektoru Andri Grīnbergu veicām savus pienākumus koordinācijas centrā, neskatoties uz to, ka kuru katru brīdi pie mums varēja ierasties nelūgtie viesi – omonieši.

Kad uzzinājām, ka pavisam netālu no mums Ģertrūdes ielā, kur atradās LNNK birojs un LTF Rīgas Centra rajona nodaļas birojs, ieradušies omonieši, dažus iekaustījuši un šo to izdemolējuši, palika pavisam šķērmi ap dūšu, jo mums visiem vēl svaigā atmiņā bija pirms dažām nedēļām (31.07.1991.) omoniešu sarīkotā asinspirts Medininkos.

Pēc „x stundas” plāna Latvijas varas iestādēm nekavējoties bija visi jāaicina uz nevardarbīgu nepakļaušanos un vispārēju streiku, taču šī nozīmīgā rīcība sekoja stipri novēloti.

To dienu notikumi ir pagātne, ko nedrīkstam aizmirst. Kad pučs bija izgāzies, skarbi jokojām: „Žēl, ka tas neturpinājās kādu nedēļu, tad skaidri zinātu, kas ir kas un kurš ir kurš.” Kāpēc tādi skarbi jociņi? Tāpēc, ka daudzas tā laika amatpersonas (ministri, deputāti) 19., 20. un 21. augustā gluži vienkārši bija nesasniedzami „pazudušas”...


 

 

 


 
Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena PDF Drukāt E-pasts

Šodien - Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Pirms 98 gadiem, 1920.gada 11.augustā tika parakstīts Miera līgums.

Latvijas - Krievijas miera līgums (11.08.1920.)

1919.gada 31.augustā Igaunijas valdība, bet 11.septembrī - Somijas un Latvijas valdības saņēma Krievijas piedāvājumu sākt miera sarunas. Lietuvas valdība šādu piedāvājumu saņēma 15.septembrī. Krievija ārlietu tautas komisāra G.Čičerina telegrammā Latvijai bija piedāvāts “sākt sarunas par kara darbības izbeigšanu, uz kuriem pamatotos miermīlīgas attiecības starp abām pusēm”, atšķirībā no Igaunijas, Somijas un Lietuvas, kurām Krievija piedāvāja arī atzīt to neatkarību.

Sākotnējā Baltijas valstu nostāja bija tāda, ka sarunas ar Krieviju vedamas kopīgi. Savukārt Krievija centās panākt bilaterālu sarunu uzsākšanu ar katru no Baltijas valstīm atsevišķi.

14.-15.septembrī Tallinā notika Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valdības vadītāju un ārlietu ministru konference, lai izstrādātu vienotu nostāju miera sarunām. Visiem konferences dalībniekiem bija vienota nostāja, ka ar lieliniekiem iespējams slēgt tikai pamieru. Nākamajā konferencē šādā pašā sastāvā, kas notika Tartu no 29.septembra līdz 1.oktobrim, nolēma neuzsākt separātas miera sarunas un nenoslēgt separātus miera līgumus.

Pirmās debates Latvijas Tautas Padomē par iespējamām miera sarunām ar Krieviju notika 1919.gada 6.oktobrī. Debatēs izkristalizējās vismaz trīs iespējamās pieejas miera sarunām. Pirmo pieeju pārstāvēja Pagaidu valdība, un to formulēja ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics - miera sarunas jāved kopīgi ar pārējām Baltijas valstīm, pēc pamiera noslēgšanas miera sarunas uzsākamas tikai ar tādu Krieviju, kurā būtu neboļševistiska valdība. Otro pieeju pārstāvēja opozīcijā esošie sociāldemokrāti - nekavējoties uzsākamas pamiera sarunas, kuru noteikumi būtu Latvijas atzīšana no Krievijas puses de iure, Latgales atstāšana un Pētera Stučkas valdības likvidēšana; miers sarunas uzsākamas nekavējoties pēc pamiera noslēgšanas. Trešās, marginālās, pieejas pārstāvji uzskatīja, ka ar lieliniecisko Krieviju nav uzsākamas nekādas sarunas.

Turpmākās debates par iespējamām miera sarunām ar Krieviju pārtrauca Bermonta karaspēka 8.oktobrī uzsāktais uzbrukums.

Tikai novembrī Baltijas valstis atsāka sarunas par miera jautājumu ar Krieviju, kad no 11. līdz 19.novembrim Igaunijas, Latvijas un Lietuvas delegācijas un novērotāji no Polijas un Somijas satikās Tartu. Ievērojot to, ka stāvoklis bija pilnībā manījies, konference nedeva nekādus reālus rezultātus. Igaunija bija nolēmusi uzsākt separātas sarunas ar Krieviju. Šīs sarunas sākās 5.decembrī Tartu.

Taču, ievērojot to, ka Latgale joprojām atradās lielinieku rokās, Latvija nevarēja sekot Igaunijas paraugam. Tomēr Latvija uz Tartu nosūtīja novērotāju delegāciju, kuras sastāvā bija Arveds Bergs , Fricis Menders, Kārlis Pauļuks un Kārlis Bušs.

8.decembrī Latvijas novērotāju delegācija saņēma Krievijas piedāvāto pamiera projektu. Slepenības dēļ, uz kuras ievērošanu uzstāja Z.Meierovics , Krievijas pusi informēja, ka Latvijas atbilde tikts dota F.Mendera privātā vēstulē Krievijas pārstāvim Ādolfam Joffem. 16.decembrī F.Menders Z.Meierovica kabinetā uzrakstīja “privātu” vēstuli, kurā tika formulēti Latvijas noteikumi - sarunas iespējams uzsākt tikai tad, ja Krievija izsaka gatavību atstāt Latgali un likvidēt P.Stučkas valdību; sarunām jābūt slepenām un jānotiek Sarkanā Krusta delegācijas piesegā. 24.decembrī Rīgā tika saņemta telegramma, ka Krievijas puse Latvijas prasības ir pieņēmusi.

1920.gada 2.janvārī, saskaņā ar panākto vienošanos, Latvijas Sarkanā Krusta delegācija (oficiālie locekļi - Tautas padomes pārstāvji F.Menders un Andrejs Frīdenbergs, speciālists militāros jautājumos artilērijas kapteinis N.Fogelmanis un inženieris K.Ozols) izbrauca uz Maskavu. Galvenais delegācijas uzdevums bija sākt slepenas pamiera sarunas. Maskavā delegācija ieradās 6.janvārī.

Kamēr delegācija vēl atradās ceļā, 3.janvārī sākās Polijas un Latvijas armijas kopīgais uzbrukums Latgalē. Ofensīvas sekmīgā attīstība, lai gan sākotnēji sarežģīja sarunu gaitu, turpmāk bija viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicināja to sekmīgu noslēgumu. 13.janvāra sēdē Krievijas puse bija spiesta piekrist slepena pamiera noslēgšanai. 1920.gada 30.janvārī pulksten 3 naktī tika parakstīts līgums par slepenu pamieru. Līgumā tika noteikts, ka karadarbība starp abām pusēm tiks izbeigta 1920.gada 1.februārī pulksten 12 dienā. Krievijas puse piekrita atstāt visu Latgales teritoriju. Līgumam bija jāpaliek slepenam līdz brīdim, kad Latvijas puse piekritīs tā publicēšanai.

Pēc līguma parakstīšanas frontē iestājās relatīvs miers, taču notika intensīvas izlūkvienību sadursmes.

1920.gada 2.februārī Igaunija un Krievija Tartu parakstīja miera līgumu. Kad 7.februārī Latvijas Ārlietu ministrija saņēma Igaunijas-Krievijas līguma tekstu, tas radīja nepatīkamu pārsteigumu, jo līgumā fiksētie saimnieciskie noteikumi - kā iespējamais precedents paredzamo sarunu laikā - Latviju neapmierināja - līguma 8.pantā Igaunija atteicās no jebkādu Igaunijas teritorijā karadarbības radīto zaudējumu atlīdzināšanas no Krievijas puses; 11.pantā Igaunija atteicās no jebkādām saimnieciskām prasībām pret Krieviju, kuras varētu izrietēt no kādreizējās Igaunijas atrašanās Krievijas sastāvā; 16.pantā Igaunija Krievijai piešķīra plašas ekonomiskas privilēģijas, neapliekot ar muitas nodevām tranzītu, bet Igaunijas ostās Krievija saņēma praktiski eksteritoriālas tiesības. Lai izvairītos no nepatīkamā precedenta, Latvijas valdība uzsāka ļoti rūpīgu gatavošanos sarunām. Grūtības radīja arī delegācijas sastādīšana, jo paredzamās Satversmes sapulces vēlēšanas atturēja virkni politiķu iesaistīties delegācijas sastāvā. Beidzot 26.martā Z.Meierovics paziņoja Krievijas pusei, ka Latvija ir gatava miera sarunu uzsākšanai.

Latvijas delegācija miera sarunām, kuras sastāvā bija ārlietu ministra biedrs Aurēlijs Zēbergs, tieslietu ministrs K.Pauļuks, pulkvedis Eduards Kalniņš, Jānis Vesmanis un Pēteris Berģis, no Rīgas izbrauca 10.aprīlī. Kopā ar ekspertiem un tehnisko personālu delegācijā bija 34personas. Oficiālās miera sarunas sākās 16.aprīlī Maskavā.  Krievijas delegāciju vadīja Ā.Joffe.

Sarunas noritēja sešās komisijās - militārajā, politiskajā, juridiskajā, koncesiju, finansu un reevakuācijas.

Sarunu sākumposmu aizņēma Latvijas puses centieni panāk no Krievijas piekrišanu, ka tā 1918.gadā ir iebrukusi Latvijā, ko izraisīja cerības panāk atlīdzību par kara darbības radītajiem zaudējumiem. Pēc tam, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka Krievijas puse šajā jautājumā nepiekāpsies, delegācijas pārgāja pie robežu jautājuma, kas galvenajos vilcienos tika atrisināts līdz 19.maijam.

Kad kompromiss par robežu bija panākts, Latvijas delegācijas vadītājs A.Zēbergs 22.maijā atgriezās Rīgā, it kā, lai personīgi sniegtu ziņojumu Z.Meierovicam. Taču patiesībā, sarunu vešana Maskavā bija izsmēlusi viņa spēkus. Jūnijā viņš oficiāli atteicās ne tikai no delegācijas vadības, bet arī no ārlietu ministra biedra posteņa. Viņa vietā par delegācijas vadītāju kļuva J.Vesmanis.

Līdz jūnija vidum bija izdevies saskaņot līguma pirmos četrus pantus - Latvijas neatkarības atzīšana no Krievijas puses, robežu jautājums un, tā sauktās, drošības garantijas - abpusēja apņemšanās nepieļaut savā teritorijā otrai pusei naidīgu organizāciju darbību. 12.jūnijā tika parakstīts arī bēgļu reevakuācijas līgums.

17.jūnija delegāciju debatēs Krievija formulēja savu viedokli ekonomiskajos jautājumos, no kura tā neatkāpās līdz pat sarunu noslēgumam - Krievija atteicās pilnībā reevakuēt no Latvijas izvestās iekārtas un citas materiālās vērtības; atteicās atzīt Latvijas tiesības uz Krievijas zelta daļu; atteicās kompensēt kara radītos zaudējumus.

Jūnija otrajā pusē Latvijas delegācijas locekļi bija noguruši, un vairāki no viņiem smagi slimi. Maskavā plosījās tīfs. Tādēļ 22.jūnijā Z.Meierovics nolēma ierosināt turpmākās sarunas pārcelt uz Rīgu. Sākotnēji Krievijas puse priekšlikumu noraidīja, atsaucoties uz to, ka tas kaitētu Krievijas prestižam. Taču 9.jūlijā Krievijas puse piekāpās.

1920.gada jūlijā sarunas tika pārceltas uz Rīgu. 15.jūlija rītā Krievijas delegācija piecu locekļu un 29 ekspertu sastāvā iebrauca Rīgā. Delegācija apmetās viesnīcā Pēterpils Pils laukumā, aizņemot 30 numurus. Krievijas delegāciju vadīja Ā.Joffe.

Latvijas delegāciju vadīja J.Vesmanis, un tās sastāvā bija pulkvedis E.Kalniņš, K.Pauļuks, K.Bušs un Ansis Buševics. Delegāciju apkalpoja astoņi sekretāri un 26 eksperti.

Sarunu gaitā Latvijas puse atkārtoti mēģināja panākt Krievijas piekāpšanos ekonomiskajos jautājumos, taču veltīgi. Ievērojot Krievijas karaspēka straujo virzīšanos Varšavas virzienā, Krievijas delegācija kļuva aizvien nepiekāpīgāka. Latvijai atlika samierināties ar jau panākto. Pēdējā sarunu sēde notika 9.augustā.

11.augustā pulksten 12.40 miera līgums tika parakstīts ar šim gadījumam īpaši izgatavotu zelta spalvu. Latvijas Republikas vārdā to parakstīja J.Vesmanis, P.Berģis, A.Buševivs, E.Kalniņš un K.Pauļuks. Krievijas puses vārdā līgumu parakstīja Ā.Joffe un J.Gaņeckis.

Līgums sastāvēja no preambulas un 23 pantiem.

Ar 1.pantu tika deklarēts, ka ar līguma spēkā stāšanās brīdi kara stāvoklis starp abām pusēm tiek izbeigts. Pantam pielikumā bija īpaša vienošanās, ka jebkura kara darbība uz abu valstu robežas tiek pārtraukta 13.augustā pulksten 24.

2.pants Latvijai bija pats svarīgākais no politiskā viedokļa. Tajā “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...”. Tas pavēra ceļu vispārējai starptautiskai Latvijas atzīšanai de iure. Šis pants joprojām ir viens no galvenajiem Latvijas valststiesiskās doktrīnas stūrakmeņiem un būtiskākajiem argumentiem Latvijas valsts tiesiskās kontinuitātes uzturēšanā.

3.pantā bija noteikta Latvijas un Krievijas robeža. Šajā pantā noteiktā robežlīnija un no tā izrietošais Abrenes jautājums, līdztekus politiskām problēmām, bija viens no šķēršļiem Latvijas-Krievijas robežlīguma parakstīšanai 20.gs. deviņdesmitajos gados.

4.pantā abas puses apņēmās nepieļaut savā teritorijā otrai pusei naidīgu organizāciju un bruņotu grupējumu darbību. No vienas puses, šo pantu Krievija nekad tā arī netika ievērojusi. No otras puses, tā šo pantu intensīvi izmantoja politiska spiediena izdarīšanai uz Latviju.

5.pants saturēja abu pušu atteikšanos no savstarpējām prasībām kara radīto zaudējumu atlīdzināšanā, bet 6.pantā abas puses vienojās, ka centīsies panāk starptautiska fonda izveidi kara radīto postījumu novēršanai.

7.pantā tika atrisināts karagūstekņu jautājums.

8.pantā tika noteikta abu pušu robežās dzīvojošo personu pilsonība, un 9.pantā formulēta pilsonības jautājuma ietekme uz jūnijā noslēgto bēgļu reevakuācijas līgumu. Arī šī panta izpildi Krievija centās kavēt visiem iespējamiem līdzekļiem.

10.-16.pants regulēja Latvijas un Krievijas attiecību ekonomiskos jautājumus par tik, par cik tie izrietēja no Latvijas bijušās piederības Krievijai, nosakot kārtību un apjomus, kādos īpašums, kā arī arhīvi un cita dokumentācija, kas nonākusi Krievijas teritorijā, nododama Latvijas pusei. Lai gan šie līguma panti paredzēja visai ierobežotu īpašuma atdošanu, arī šīs ierobežotās saistības Krievija pilnībā nekad tā arī neizpildīja.

17.pantā tika paredzēta savstarpējā tirdzniecības līguma noslēgšana visdrīzākajā laikā, kā arī tika regulēti muitas un tranzīta jautājumi. Šajā pantā paredzēto tirdzniecības līgumu izdevās parakstīt tikai 1927.gadā.

18.pants skāra kuģošanas noteikumus, kā arī paredzēja abu pušu līdzdalību Baltijas jūras attīrīšanā no mīnām.

19.pats attiecās uz savstarpējo diplomātisko un konsulāro attiecību nodibināšanu.

20.pantā tika noteikta otras puses pilsoņu amnestija, kas sodīti  par politiskiem un administratīviem nodarījumiem.

21.pants paredzēja jauktas komisijas nodibināšanu tiesisku strīdu risināšanai.

22. un 23. pants skāra procesuālus jautājumus.

2.septembrī Satversmes sapulce, vienbalsīgi pieņemot Likumu par mieru ar Krieviju, līgumu ratificēja. Krievija līgumu ratificēja 9.septembrī. Ratifikācijas dokumentu apmaiņa notika Maskavā 1920.gada 4.oktobrī.

 

Informācija ņemta no interneta vietnes www.historia.lv

http://www.historia.lv/alfabets/L/la/miera_ligums/miera_ligums.htm

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

3 lapa no 67
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu