Jaunumi


Jurģi jeb Ūsiņa diena PDF Drukāt E-pasts

Jurģi ir seni latviešu pavasara svētki (Ūsiņa diena), kas sakrīt ar kristīgās baznīcas svētku dienu par godu Svētajam Jurim 23. aprīlī. Pēc šīs svētku dienas sākās pieguļas un ganu laiks. Pēc Saules kalendāra Jurģu diena iezīmēja viduspunktu starp pavasara saulgriežiem (Lieldienām) un vasaras saulgriežiem (Jāņiem) un pēc Jūlija kalendāra tika svinēta 6. maijā.

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimta sākumā Jurģi latviešu kultūrā izveidojās par līgumu izbeigšanās termiņu.

Latviešu tautas tradīcijas parasti Juri jeb Jurģi daudzina kā zirgu patronu. Domājams, ka kristīgās ticības ietekmē Juris ieņēmis latviešu tautas tradīcijās Ūsiņa vietu. Kādā Valmieras ieražu apskatā ir saglabājies aizrādījums, ka Jurģu diena senāk bijusi Ūsiņa diena.


Jurģu dienas tradīcijas un ticējumi

Atstājot veco dzīves vietu nedrīkst teikt ardievas, lai laime neatstātu jaunajā dzīves vietā. Kad Jurģu dienā aiziet uz jauno māju, tad no vecās vietas jāpaņem salmi līdzi un ar tiem jāizkaisa kūts, lai no izgājējiem nepieķertos nekādas burvības. Citi ņem arī akmeņus no vecās mājas līdzi un izmētā tos jaunās mājas kūtī, lai izsargātos no svešām burvībām.

Vasarai tuvojoties, Jurģos rūpējas arī par skaistumu un veselību, visvairāk gan lai nenodegtu. Jurģu rītā vajag sniegā nomazgāt muti; pretēji - nevajag mazgāties, lai nenodegtu; priekš Jurģiem vajag mazgāties ar varžu kurkuļiem, tāpat bērzu sulā nomazgāt muti un tikai tad dzert; jāspļauj skudru pūznī, lai skudras šļāc skābumu sejā; šie līdzekļi ir pret nodegšanu un vasaras raibumiem. Ja priekš Jurģiem staigā basām kājām vai svilpj, piemetas drudzis. Ja priekš Jurģiem pirmo reizi dzird rūcam pērkonu, jāņem no zemes akmens, 3 reizes jāpārvelk pār pieri un jāatliek atpakaļ, tad nesāpēs galva. Jurģis esot viena no siltuma dienām. Dievs iesviedis 3 aukstuma akmeņus Jēkaba, Miķeļa un Mārtiņa dienā, bet ārā tos ņemot Jurģos, Vasarsvētkos un Jāņos. Laiku pareģojot vēro, cik dienu priekš Jurģiem ir rasa: tik dienu priekš Jēkaba dienas rudzu pļauja. Jurģu rītā vēji kaujoties; kāds vējš Jurģos, tāds pūtīs visu gadu. Ja Jurģos līst lietus, būs slapja vasara, meža pļavās nebūs zāles. Ja Jurģis piektdienā, nelaimīgs gads, ja pirmdienā vai piektdienā - nelaimīga vasara. Jurģu dienā nedrīkst aust, jo tad būs daudz pērkoņu; nedrīkst vēlēties - traki suņi nāks mājās, uguni kurt laukā - mājas degs. Jurģu rītā priekš saules krustiski pār tīrumu pārdzen vagas, tad neesot nevienas usnes. Jurģu rītā agri jāuzceļas un jāiekur krāsns, lai dūmi izskrien pa skursteni. Kas to pirmais izdarīs, būs laimīgs.

 

 

Avots: www.la.lv

 
To nedrīkst aizmirst. Tbilisi - pirms 29 gadiem PDF Drukāt E-pasts

1989.gada 9.aprīlī, brīvību un neatkarību alkstošā gruzīnu tauta bija pirmā, kam nācās izciest jau agonējošā PSRS režīma vardarbīgo militāro represiju izpausmes. Tam sekoja slaktiņš Baku 1990.gada 20.janvārī un asinsizliešana Viļņā 1991.gada 13.janvārī.

Pret tautu centieniem īstenot pašnoteikšanās tiesības veikto PSRS militāro represiju vēsture - Ungārija-1956, Čehoslovākija - 1968, Tbilisi- 1989, Baku - 1990, Viļņa-1991.
Te lasāms īss pārskats par notikumiem Tbilisi.

Kas tad notika 1989.gadā Rustaveli prospektā, Tbilisi centrā? Vienkāršos vārdos sakot — 9.aprīlī notika padomju karaspēka vienību sadursme ar nacionālās atbrīvošanas kustības mītiņa dalībniekiem, kurus vadīja Zviads Gamsahurdija un Merabs Kostava. Kad mītiņa dalībnieki nepakļāvās pavēlei atbrīvot prospektu un izklīst, karavīri laida darbā ieročus. Pēc oficiālām ziņām, sadursmē gāja bojā 20 cilvēki, bet vairāki simti saindējās ar gāzi.

Vēlāk — 1991.gadā — Gamsahurdija kļuva par Gruzijas pirmo demokrātiski ievēlēto prezidentu. Pēc gada viņš tika gāzts un gāja bojā nenoskaidrotos apstākļos. Tāpat aizdomīgos apstākļos, tikai tā paša liktenīgā 1989.gada 13.oktobrī, autokatastrofā gāja bojā Merabs Kostava, disidents un Gruzijas atmodas laika līderis.

«1918.gadā Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna, tāpat kā Baltijas republikas, ieguva neatkarību un nodibināja savas demokrātiskas valstis. Bet jau 1920.—1922.gadā visas trīs Aizkaukāza republikas tika atkal okupētas un ieslēgtas Padomijā, sadalot apgabalos pēc tautības vai reliģiskās piederības un tādējādi radot apstākļus tālākai sadrumstalotībai.

Abhāzijas autonomā republika Gruzijā vairākkārt tika mudināta izstāties no Gruzijas, bet šo atdalīšanos izdevās novērst. 1989.gada martā, piepalīdzot Maskavas provokatoriem, jautājums par izstāšanos no Gruzijas atkal bija aktuāls. Gruzijas neatkarības cīnītājs Zviads Gamsahurdija ar jauniešu grupu aizbrauca uz Abhāziju, bet tur viņus piekāva un izraidīja. Jaunieši organizēja piketu pie valdības ēkas Tbilisi, un simt no viņiem pieteica 10 dienu bada streiku. Pūlis ap viņiem pieauga, līdzās Gruzijas neatkarības prasībām parādījās lozungi «Nost PSKP» un «Krievija — tautu cietums».

Ar to pietika, lai pārbijušies partijas līderi grieztos pēc palīdzības Maskavā. 9.aprīļa naktī krievu karaspēks, darbodamies ar rungām, gāzes baloniņiem un sapieru lāpstiņām, 11 minūšu laikā pa šauru ieliņu izgrūda apmēram 10 tūkstošus cilvēku. 19 cilvēki bija nospiesti un sabradāti, vairāki simti ievainoti un cietuši no lielām gāzes devām, starp tiem bija arī Gamsahurdija.

Tautu kongresa izmeklēšanas komisija pēc pusgadu ilga, rūpīga darba nosodīja izrēķināšanos un regulāra karaspēka raidīšanu pret mierīgiem iedzīvotājiem.

 

Avots: www.diena.lv

 
Klusā sestdiena un tās nozīme PDF Drukāt E-pasts

Pati klusākā no visām Klusās nedēļas dienām. Diena, kad mūsu kungs Kristus dusēja kapā. Viņa mācekļi bija bailēs aizbēguši. Kristus kapam aizvelts liels akmens priekšā. Baznīcas šai dienā ir tērpušās melnā. Neskan ērģeles un klusē zvani.

No rīta parasti notiek uguns, ūdens, maizes svētīšana. Ticīgie cenšas pēc senas tradīcijas svētītās oglītes no ugunskura, kur svētīta uguns, aiznest uz mājām, lai tādējādi izrādītu cieņu ugunij un nestu svētību mājas pavardam.

Tautas tradīcijā bija noteikts, ka līdz uguns iesvētei Klusajā sestdienā gani un pieguļnieki nedrīkstēja iekurt ugunskurus.

Skaista ir ūdens svētīšana. Šo ūdeni ticīgie rūpīgi uzglabā visu gadu un lieto dažādos gadījumos. Tas ir daudz vērtīgāks par to ūdeni, ko "apvārdo" dažādi brīnumdari.

Daudzās zemēs tūlīt pēc ūdens svētīšanas notiek Kristības sakramenta izdale. Pēc kristības kristāmie tiek ietērpti baltā tērpā un rokā tiem iedod degošu lampu. Balto tērpu jaunkristītie valkāja līdz Baltajai svētdienai (Lieldienu oktāvā).

Avots: www.aluksniesiem.lv

 
Kristīgā pasaules Lieldienas – Kristus augšāmcelšanās svētki PDF Drukāt E-pasts

Kristīgā pasaule Lieldienas – Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētkus šogad svin 1. aprīlī. Lieldienas ir lielākie kristīgās baznīcas svētki, liturģiskās dzīves kulminācija, Jēzus augšāmcelšanās godināšana.

Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētki ir cieši saistīti ar jūdu Pashā svētkiem, jo saskaņā ar Jaunās Derības liecībām Jēzus nāve bija Pashā svētkos, kurus svin dienā pirms pirmās pilnmēness dienas pēc pavasara sākuma. Jūdi Pashā svētkos piemin iziešanu no Ēģiptes verdzības. Taču pirmie kristieši aiznākamo dienu pēc Kristus krustā sišanas, kurā augšāmceltais Kristus parādījās saviem mācekļiem, nosauca par Kunga dienu. Tā Kristīgā baznīca katru svētdienu sāka svinēt kā Kristus augšāmcelšanās dienu.

Teologi no dažādām Romas impērijas malām savulaik diskutēja par to, kurš tad ir īstais Lieldienu datums. 325. gadā Nīkajas koncilā teologi atteicās no likuma, ka Lieldienas ir svinamas vienlaikus ar Pashā svētkiem, un noteica, ka tās jāsvin svētdienā pēc pirmās pilnmēness dienas pēc pavasara sākuma. Taču neskaidrības turpinājās, svētkus turpināja svinēt dažādos datumos, jo Romas impērijā par pavasara sākumu bija dažādi viedokļi.

Tikai 800. gadā, kad valdīja Kārlis Lielais, visa kristīgā pasaule sāka svinēt Lieldienas vienā datumā. Taču vienprātība ilga tikai līdz viduslaikiem, kad 1582. gadā pāvests Gregors veica kalendāra reformu. Katoļi un evaņģēliskie kristieši pieņēma reformēto kalendāru, bet lielākā daļa pareizticīgo kristiešu turas pie Juliāna kalendāra.

Evaņģēlijos stāstīts, ka šajā dienā sievas ļoti agri nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles. Taču viņas atradušas kapu tukšu, bez Jēzus miesas tajā. “Kad tās nezināja, ko darīt, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs. Un, kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies”,” raksta evaņģēlists Lūka.

Lieldienu jeb Kristus augšāmcelšanās notikums ir tas, kas dod cilvēkiem uzvaru pār grēku, nāvi, dāvā mūžīgās dzīvības cerību, norāda Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca.

Daudzās kristiešu draudzēs Kristus augšāmcelšanās svinības sākas jau sestdienas vakara vēlajās stundās, iededzot Lieldienu sveci – augšāmceltā Kristus simbolu – un dievnamā iedegoties visām gaismām, kam seko “aleluja” dziedājumi un ieskanas ērģeles, kuras Klusajā Sestdienā un Lielajā Piektdienā ir klusējušas.

Dievkalpojumos tiek lasīti lasījumi par Jēzus augšāmcelšanos, un dziedājuma – “Gods Dievam augstumos” laikā skan visi dievnama zvani. Dievkalpojuma laikā parasti tiek svētīts ūdens un atjaunoti kristības solījumi dzīvot kristieša cienīgu dzīvi un apliecināt savu ticību ar darbiem.

Katoļu baznīcās svētdienas rīta dievkalpojums sākas ar svinīgu procesiju apkārt baznīcai, kas simbolizē ieiešanu jaunajā dzīvē, kuru atnesa Jēzus, augšāmceļoties no kapa. Līdz pat Vasarsvētkiem, 50 dienu ilgā laika posmā, baznīca turpina līksmoties par Kristus augšāmcelšanos, līksmi dziedot “Aleluja, Viņš ir augšāmcēlies!”

Lieldienās mainās baznīcās izmantojamā liturģiskā krāsa. Ciešanu laikā baznīcās dominē violetā krāsa, taču, sākot ar Lieldienām līdz Vasarsvētkiem, altārpārsegi, stolas un citi liturģiskie priekšmeti pārsvarā būs baltā krāsā.

Avots: “Latvijas avīze”

 
Lielā piektdiena latviešu folklorā PDF Drukāt E-pasts

Lielā Piektdiena, tāpat kā Zaļā Ceturtdiena ir izteikti kristīga tradīcija un latviešu folklorā atrodami vien pāris ar to saistīti fakti, pārsvarā ticējumi.

Kāds ticējums saka, ka Lielās Piektdienas rītā pirms saullēkta jāēd speķis, jo tad tajā gadā nebūs jāredz neviena čūska, bet ja tiks ēsti mārrutki, tad varēs izvairīties no sliktām lietām. Savukārt tie, kas grib daudz naudu un laimi, tiem jāiet Lielās Piektdienas rītā lasīt skaidiņas.

Uzmanīgiem jābūt ar uguns kuršanu Lielajā Piektdienā, jo, ja uguns kurot nodziest, tad mājās tajā gadā gaidāmas bēres. Tāpat ticējums aicina Lielajā Piektdienā veļu nežāvēt, citādi tajā gadā kāds piederīgais miršot.

Bet tiem, kam stresu rada sirma mata atrašana, Lielajā Piektdienā nevajadzētu ķemmēties, jo ticējums vēsta, ka tiem, kas šajā dienā ķemmējas, ātri nosirmo mati. Cits ticējums stāsta, ka, ja matus tomēr ķemmēs, tad vislabāk zem apiņiem, jo tad tie augot kupli, bet ja ķemmēs zem eglēm, tad nesāpēs galva.

Ja pie mājas ir kāda ābele un gribas rudenī daudz ābolus, tad Lielās Piektdienas rītā jāiet ābeles pērt ar biksēm, jo tad āboli aug labi un lieli.

Savukārt skaistumam noderēs šis ticējums, kurš aicina Lielās Piektdienas rītā iet mazgāties tekošā ūdenī, jo tad visu gadu būs veselība, nesvīdīs kājas, nemetīsies pumpas un vasarā saule nenosvilinās ādu.

 

Avots: www.aluksniesiem.lv

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

4 lapa no 67
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu