Jaunumi


Latviešu tautas ticējumi Vasaras Saulgriežos PDF Drukāt E-pasts

Vasaras Saulgriežos, kad visgarākajai dienai seko visīsākā nakts, mūsu tauta svin Jāņus. Šie svētki uzskatāmi par vislatviskākajiem svētkiem, kurus vismazāk ietekmējušas svešas vēsmas. Senlatvijā Jāņi svinēti kopš aizvēsturiskiem laikiem, pirmsākumi aizsniedzas nepārskatāmā pagātnē – zemkopju saules kulta laikos.

Pastāv pieņēmums, ka senākais šo Saulgriežu svētku nosaukums bijis Zāļu diena, nevis Jāņi. Īsti svinamais laiks ir 21. vai 22. jūnijs, kā nu katru gadu astronomiski iekrīt saulgriežu punkts, šogad Vasaras Saulgrieži ir 21. jūnijā plkst. 7.45. Par to, ka svinam pāris dienas vēlāk, parūpējusies kristīgā baznīca, piesaistot Jāņu svinēšanu Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, ko Romas katoļu baznīca svētī 24. jūnijā.

Saulgriežu naktī vitālie, dzīvību rosinošie spēki ir visspraigākie: augos, dzīvniekos, cilvēkos un visā dabā. Jāņi saistīti ar daudzām tradīcijām un izdarībām. Viena no skaistākajām ir līgošana – tā sauc Jāņu dziedāšanu. Vārds „līgo” līvu valodā nozīmē „lai top”. Katra līgotne ir kā maza buram dziesmiņa, kas, īstā laikā un vietā nodziedāta, nes milzu svētību. Tāpēc arī līgošana notika, sākot no Zāļu dienas līdz pat Jāņu rītam. Jāņu līgotnes ir ļoti dažādas – gan draiskas, gan uzmundrinošas utt., bet lielākā daļa pieder pie tām, ko varētu nosaukt par enerģētiskajām.

Vainagi ir viens no raksturīgākajiem, būtiskākajiem un obligātajiem latviešu vasaras saulgriežu rituālajiem elementiem. Tas tiek veidots, izmantojot dažādu zāļu spēku. Latviešu tautas dziesmās valda apbrīnojama vienprātība par to, no kā tiek darināti vainagi. Vīriešiem tas tiek darināts no ozolu zariem. Sieviešu vainagos vērojama liela dažādība. Jāņu mātei – no ziedošām lauku puķēm vai ozollapām ar ievītām puķēm. Meitenēm no smilgām, pieaugušām meitām ziedu, zaļu zāļu vainagi. Precētām sievām ozollapu – ziedu vainagi.

Jāņos telpu un vietas rotāšanai izmanto visas zālītes. Ne velti teikts, ka visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā. Mūsu senči acīmredzot bijuši labi pazīstami ar augu enerģētisko spēku un to arīšajos svētkos izmantojuši. No kokiem parasti izmantoja bērzu un ozolu meijas un pīlādžu zarus. No meiju zariem sēja pirts slotas. Jāņos plūktos pīlādžu zariņus sasien slotiņā un izmanto apkvēpināšanā, ja piemetas kāda liksta. Pie durvīm sprauda arī nātres un dadžus, lai ļaunums nevar ieiet iekšā. Vasaras saulgriežu laikā vāktajām zālēm piemīt īpašs dziedinošs spēks. Tās spēja vairot veselību, skaistumu, labsajūtu un atvairīja visu ļauno. Tāpēc šis ir īstais laiks, lai žāvētu ārstniecības augus un sietu pirts slotas.

Svarīga sastāvdaļa lielajā Jāņu rituālā ir Jāņu pirts. Mēs varam runāt par divu veidu Jāņu pirtīm:

• pirts kā fiziska un garīga gatavošanās Jāņu mistērijas rituālam,

• pirts kā pati Jāņu mistērijas sastāvdaļa.

Izmantot varam vienu vai otru variantu, vai arī abus kopā, tas atkarīgs no tā, kā veidojam Jāņu rituālu kopumā. Jebkurā gadījumā pirtij šajā reizē nav tikai fiziskas tīrības nozīme. Saglabājušies ticējumi, ka pirts ir svētāka vieta kā baznīca. Tā arī ir, jo pareizi izmantota pirts ir mājas svētnīca, kurā norit daudzi cilvēka dzīvē svarīgi rituāli.

Lai nu cik īpaša, bet arī jāņuguns tomēr ir uguns - tā ir jāaizdedzina. Tieši šajā ziņā atšķirību no senčiem nav nekādu. Laukos visu gadu vai vismaz pavasara otro pusi visu lieko krauj skaistā kaudzē un taupa.

Ja ir iespēja, jāņuguni parasti krauj lielākoties paaugstinātās vietās. Ja Jāņu taka ir iestaigāta, tas vienmēr notiek vienā un tajā pašā vietā. Ja reiz runājam par tradīcijām - jāņuguni cenšas pacelt pēc iespējas augstāk. Jo ticējums apgalvo - cik tālu spīd uguns, tik tālu viss ir kārtībā, zemē auglība, laukos labība, meita mājās. Svarīgi ir arī tas, ka ar jāņuguni mēs atbaidām ļaunos garus - uh, Jāņu naktī pilns gaiss ar raganām, vilkacēm un laumām.

Taisnības labad jāteic, ka arī uz zemes kurta jāņuguns ir labāka par tumšu nakti. Zvejnieki savulaik jūrmalā dedzināja vecās darvotās laivas, bet kurzemnieki palaida jūrā degošu mucu.

Daudzi būs pamanījuši stabu, kura galā deg uguns. Tā ir veca vidzemnieku paraža - tā saucamā pūdele. Ir tikai viens priekšnoteikums visām dedzināšanām - jāņuguns jāiededz tieši tajā brīdī, kad saule riet.

Līdz mūsdienām saglabājusies paraža lēkt pāri ugunskuram. Tāpēc tagad to nemēdz kurt pārāk augstu. Bet jāatceras tikai kāda svarīga nianse - ja reiz lecam pāri ugunij, sadevušies rokās, nedrīkstam atrauties viens no otra, tad laimes nebūs.

 

 

Avots: www.saulesjosta.lv

 

 

 

 

 
17.jūnijs - Latvijas Republikas okupācijas diena PDF Drukāt E-pasts

1940. gada 17. jūnijs ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas vēsturē. Dienu iepriekš PSRS Latvijas Republikai uzstādīja ultimātu: nomainīt valdību un ielaist Latvijas teritorijā neierobežotu Sarkanās armijas vienību skaitu. Dažu stundu laikā Latvijas prezidentam Kārlim Ulmanim bija jāizšķiras par valsts likteni. Viņš izšķīrās par padošanos.

1940. gada 17. jūnijā Latvijā no Krievijas un Lietuvas ienāca PSRS karaspēks. Sākās okupācijas laikmets, kas ilga pusgadsimtu un atnesa Latvijas tautai neizsakāmus zaudējumus. Tajā pašā dienā Padomju Savienība okupēja arī Igauniju.

Sarkanās armijas vienības, ienākot Latvijas teritorijā, devās uz visām lielākajām pilsētām un militāri svarīgākajām vietām. Bija redzams, ka karaspēka izvietošana ir bijusi rūpīgi izplānota. Rīgā padomju bruņutanku vienības ienāca ap pusdienlaiku un nekavējoties novietojās pie dzelzceļa stacijas, pasta un telegrāfa centrāles, Prezidenta pils un citām valsts pārvaldes ēkām. Tajā pašā laikā padomju lidmašīnas nolaidās galvenajos Latvijas lidlaukos. Tūlīt pēc tanku novietošanās pie pasta un telegrāfa ēkas, kur atradās arī Rīgas radio raidītājs, padomju virsnieki aizliedza radiofona vadībai pārraidīt jebkādus paziņojumus vai citu informāciju, atļaujot vienīgi muzikālus raidījumus.

1940.gada 17.jūnija vakarā Latvijas sūtnis Maskavā F.Kociņš pavadīja stacijā PSRS valdības priekšsēdētāja vietnieku, ārlietu tautas komisāra vietnieku Andreju Višinski, kas Kremļa uzdevumā devās uz Rīgu, lai vestu sarunas ar Ulmani par jauno Ministru kabineta sastādīšanu. Višinska virsvadībā valdību sastādīja PSRS sūtniecībā. Uz turieni gāja paši vai tika aicināti cilvēki, kuriem pēc vietējo krievu diplomātu un Maskavas pārstāvja domām varēja droši uzticēt ministra portfeļus.

Sarkanās armijas ienākšana Rīgā. 1940. gada 17. jūnijs. Fotogrāfs nezināms, avots nav zināms.

 

 

Prof. Dr.habil.hist. RIHARDS TREIJS — "Latvijas Vēstnesim"

 
1941.gada 14.jūnijs PDF Drukāt E-pasts

1939. gada 23. augustā PSRS un Vācijas ārlietu resoru vadītāji parakstīja neuzbrukšanas līgumu, ko bieži sauc par Molotova-Ribentropa paktu. Tam pievienotajā slepenajā protokolā tika noteikta teritoriju jeb interešu sfēru sadale Austrumeiropā. Atbilstoši šai sadalei Latvija nokļuva PSRS interešu sfērā; tādēļ tās inkorporācija bija vairs tikai laika jautājums. 1939. gada rudenī vairākās Latvijas vietās tika ierīkotas PSRS karaspēka bāzes, bet 1940. gada 17. jūnijā PSRS Sarkanā armija okupēja visu Latviju.

Tūdaļ pēc Latvijas okupācijas aizsākās tās valstiskuma sagrāve, padomju režīma izveidošana un nostiprināšana, kā arī plašas represijas pret t.s. “tautas ienaidniekiem”un “šķiriski svešiem elementiem”.

Pēc PSRS parauga Latvijā īsā laikā tika izveidotas represīvās iestādes, spēkā stājās PSRS likumdošanas akti, t.sk. arī KPFSR Kriminālkodekss, kas represīvajām iestādēm pavēra iespējas sodīt Latvijas pilsoņus par darbību pirms Latvijas okupācijas. Sagatavojot un veicot dažāda veida represijas, Latvijas Komunistiskā (boļševiku) partija un LPSR varas iestādes izmantoja to valsts terora pieredzi, kāda bija uzkrāta PSRS.

Pēc PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Galvenās arhīvu pārvaldes rīkojuma tika veidota arī īpaša “sociāli bīstamo elementu” kartotēka, kurā vajadzēja ierakstīt kompromitējoša rakstura ziņas par vairāk nekā 10 iedzīvotāju kategorijām.

“Sociāli bīstamo elementu” meklēšanā un uzskaitē LPSR Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta darbinieki izmantoja okupācijas varas iestāžu rokās nokļuvušos dažādu valsts iestāžu, organizāciju, likvidēto biedrību arhīvus, neatkarīgās Latvijas preses izdevumus, Valsts statistiskās pārvaldes pārskatus, kā arī ar PSRS pasu izsniegšanu saistītos dokumentus.

Reizē ar atsevišķu “pretpadomju elementu” arestiem, pret kuriem tūdaļ pat uzsāka izmeklēšanu un ierosināja krimināllietu, Latvijā tāpat kā citās t.s. Molotova-Ribetropa pakta interešu sfērās tika uzsākti priekšdarbi plašai iedzīvotāju deportācijai uz Sibīriju. Arī šeit PSRS un LPSR represīvās iestādes izmantoja to pieredzi, kāda bija uzkrāta “kulaku” izsūtīšanā PSRS lauksaimniecības kolektivizācijas laikā, poļu un citu tautību iedzīvotāju pārvietošanā no pierobežu apgabaliem trīsdesmito gadu beigās un 1940. gadā.

Iecerētās deportācijas mērķis bija apcietināt un pēc tam arī daudzos gadījumos fiziski izrēķināties ar Latvijas valstsvīriem, armijas virsniekiem, tiesu un policijas darbiniekiem, politisko partiju biedriem, ievērojamiem zinātniekiem, rakstniekiem, skolotājiem, citu profesiju pārstāvjiem un izsūtīt viņu ģimenes.

Vairāk nekā 15 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju deportāciju 1941. gada 14. jūnijā pēc PSRS valdības, PSRS Valsts drošības tautas komisariāta, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta rīkojumiem un norādījumiem, ar LK(b)P un vietējo padomju varas iestāžu atbalstu sagatavoja LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, kā arī Baltijas Sevišķā kara apgabala štāba 3.daļas darbinieki. To īstenojot, izsūtīšanā iesaistīja PSRS IeTK konvoja karaspēka daļas, Iekšlietu tautas komisariāta un milicijas darbiniekus, kā arī vietējos komunistiskās partijas un padomju aktīvistus.

Izsūtīšana notika galvenokārt pēc “šķiriskām pazīmēm” — arestēja tos, par kuriem bija savāktas ziņas par “kontrrevolucionāru” darbību un “pretpadomju aģitāciju”, kā arī bijušos Latvijas Republikas turīgākos pilsoņus. Arestēto vidū daudz bija lauku iedzīvotāju, kurus represēja galvenokārt kā Latvijas aizsargu organizācijas biedrus.

Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu.

1941. gada 14. jūnijā arestētos ieslodzīja dažādās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta labošanas darbu nometnēs, kur pret viņiem uzsāka izmeklēšanu, sagatavoja apsūdzības slēdzienus, kurus parasti nosūtīja apstiprināšanai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajā apspriedē.

Apsūdzības raksti lielākoties bija balstīti uz noziegumiem, kuri bija paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantā (galvenokārt tie bija t.s. kontrrevolucionārie noziegumi, kas izdarīti Latvijas Republikas laikā un t.s. pretpadomju aģitācija pirmajā padomju okupācijas gadā).

PSRS IeTK Sevišķā apspriede ieslodzītajiem piesprieda nāves sodu vai ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs no 3 līdz 10 gadiem.

Nāves sods tika izpildīts vairāk nekā 690 Latvijas iedzīvotājiem. Daļa arestēto, kuriem bija piespriests augstākais soda mērs, nomira vēl pirms nāves soda izpildīšanas. Ieslodzījuma vietās nomira vairāk nekā 3400 1941. gada 14. jūnijā arestēto Latvijas Republikas pilsoņu.

Četrdesmito gadu beigās daļu ieslodzīto no vispārēja tipa labošanas darbu nometnēm pārvietoja uz PSRS Iekšlietu ministrijas sevišķajām nometnēm, kur ieslodzījuma režīms bija vēl stingrāks.

Pēc soda termiņa beigām ieslodzītos nosūtīja izsūtījuma nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem.

1941. gada 14. jūnijā deportētās sievietes, bērnus un gados vecos cilvēkus izsūtīja mūža nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā mežrūpniecības uzņēmumos, kolhozos, padomju saimniecībās. Nometinājuma vietās nomira vairāk nekā 1900 izsūtīto Latvijas pilsoņu.

1941. gada 14. jūnijā deportētie dzimtenē varēja atgriezties piecdesmito gadu vidū, bet daudzi — tikai sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā.

Atbrīvojot no specnometinājuma, izsūtīšanas laikā atņemtais īpašums netika atdots.

Saskaņā ar 1948. gada 9. decembrī ANO pieņemto Konvenciju par genocīdu un sodu par to 1941. gada 14. jūnija deportāciju pamatoti var uzskatīt par genocīdu pret latviešu tautu.

Avots: 15.06.2001  Latvijas Vēstnesis, Nr. 93

Piebilstams, ka pēc sastādītajiem sarakstiem bija paredzēta arī otra izvešanas akcija, to realizēt nepaspēja, jo 1941. gada 22. jūnijā sākās vācu armijas uzbrukums Latvijas teritorijai.

Avots: Latvijas Valsts arhīvi

 

 

Latvijas iedzīvotāju deportācija 1941. gada 14. jūnijā. Fotogrāfijas autors nav zināms. Attēls no izdevuma "Baigais gads" (Rīga, 1942.)

Latvijas iedzīvotāju deportācija 1941. gada 14. jūnijā. Fotogrāfijas autors nav zināms. Attēls no izdevuma "Baigais gads" (Rīga, 1942.)

Latvijas iedzīvotāju deportācija 1941. gada 14. jūnijā. Fotogrāfijas autors nav zināms. Attēls no izdevuma "Baigais gads" (Rīga, 1942.)

1941. gadā uz PSRS austrumu apgabaliem deportēto Latvijas pilsoņu dzīvesvieta.
Autors: nezināms
Datējums: 1942. gads
Avots: Gunas Staris privātais arhīvs, Latvijas Kara muzeja fondi

 
Vasarsvētki PDF Drukāt E-pasts

Vasarsvētki saistās ar meiju smaržu, līdzīgi kā Jāņos ir meijas, tā arī Vasarsvētkos ir meijas.

Vasarsvētkos izpušķo māju ar bērziem, ceriņiem. Istabās tiek ienesti bērzi un nolikti pie gultām, tie simbolizē vasaras pilnību.

Šie svētki apzīmē laiku, kad daba ir atvērusies visā savā krāšņajā jaukumā, Vasarsvētki allaž tiek gaidīti ar skaidru, siltu un jauku laiku, pilnībā pamodušos dabu un zaļojošiem laukiem un pļavām.

Vasarsvētki ir arī trešie nozīmīgākie svētki kristiešu liturģiskajā gadā pēc Lieldienām un Ziemassvētkiem. Tie tiek svinēti svētdienā, kas iekrīt piecdesmit dienas pēc Lieldienām. Kristīgās baznīcas kalendārā Vasarsvētki ieņem īpaši svarīgu vietu. Tos sauc arī par Svētā Gara atnākšanas dienu. Svētais Gars, Vasarsvētku dienā iemiesojies apustuļos, ir palicis nesaraujamā vienotībā ar baznīcu, padarot īstenus tās sakramentus un patiesas tās mācības. Kristieši Vasarsvētkus uzskata par Kristīgās baznīcas dzimšanas dienu. Baznīcas vēsturē Vasarsvētku rituāli savu nozīmi ieguva diezgan vēlu, 425. gadā šos svētkus ieviesa kā atsevišķi svinamu dienu.

Vasarsvētku ticējumi:

- Ja pērkons rūc pirms Vasarsvētkiem – būs auglīga vasara;

- Vasarsvētku meijas jāliek šķūnī zem siena – tad siens nepelē;

- Kas Vasarsvētku meijas velk gar zemi, tas dabū kašķi.

 

 

 
Starptautiskā bērnu aizsardzības diena PDF Drukāt E-pasts

 

1. jūnijā visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, tās aizsākumi meklējami 1925. gadā, kad Ženēvā norisinājās Pasaules konference bērnu labklājībai.

Pirmo reizi šī diena, īpašu svētku veidā veltīta speciāli bērniem, tika atzīmēta 1950. gadā. Kopš tā laika Starptautiskā bērnu aizsardzības diena ir kā nemainīga tradīcija daudzās pasaules valstīs un šajā dienā visā pasaulē notiek dažādi pasākumi, kas veltīti bērniem, sniedzot prieku un sajūtu, ka šī ir viņu diena.

 

 

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

4 lapa no 64
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu