Jaunumi


16.februāris - Lietuvas valsts atjaunošanas 100. gadadiena! PDF Drukāt E-pasts

Vissirsnīgākie sveicieni Lietuvai valsts atjaunošanas 100. gadadienā! Svinam kopā!


Nuoširdžiausi sveikinimai Lietuvai valstybės atkūrimo šimtmečio proga! Švęskime kartu!


Warmest congratulations to Lithuania celebrating the 100th Anniversary of the Restoration of the State! We celebrate together!

 
Meteņi - seni latviešu pavasara sagaidīšanas svētki PDF Drukāt E-pasts

Meteņi jeb metenis ir seni latviešu pavasara gaidīšanas svētki, kurus svin februārī vai marta sākumā, 7 nedēļas pirms Lieldienām.

Meteņu svinēšanā saglabājušās senas vecā gada aizvadīšanas tradīcijas, jo senajām indoeiropiešu tautām gadumija bijusi tagadējā februāra vidū. Agrāk latviski ar vārdu „meti” apzīmēja laika griežus.

Meteņos bija jāēd un jādzer līdz mielēm. Šajā laikā tika kautas cūkas, tāpēc tradicionālie svētku ēdieni bija cūkas galva un plāceņi. Vecāki meta dāvanas saviem bērniem no istabas augšas, jo Laima meteņos no augšas metot savas dāvanas. Tāpat kā visos ziemas svētkos, arī šajā laikā gājuši ķekatās un braukuši ciemos.

Meteņu ticējumi:

  • Meteņa vakarā veļ sniega kamolus, lai kāpostiem būtu lielas galviņas.
  • Bērniem jādod ēst cūkas šņukuru - tad labi mācēs rakstīt.
  • Ja Vastlāvī vērsis uz ceļa zirga pēdā dabū nodzerties - būs laba raža.
  • Ja Metenī gans skrien trīs reizes ap māju - vasarā govis nebizo.
  • Kāds laiks Vastlāvī - tāds būs arī Lieldienās.
  • Ja Vastlāvja dienā Mēness trīs dienas vecs - būs labs gads; ja vecāks - tad slikts.
  • Ja Metenī vējains laiks - būs auksts pavasaris.
  • Ja Vastlāvjos ir sniegs uz jumtiem - vasarā būs daudz sēņu un ogu.
  • Ja Metenī palāses tā pil, ka gailis var padzerties, - būs labs un auglīgs gads.
  • Lai vasarā rudzi saulē neizdegtu - Meteņa vakarā nedrīkst pie uguns maizi ēst.
  • Ja Vastlāvī sauss laiks - būs ražīgs gads.
  • Ja Vastlāvī snieg vai līst - būs bagāts ogu gads.
  • Meteņa dienā ar ragutiņām brauc no kalniem vai ar zirgu pabrauc kādu gabalu. No kalniņa jālaižas deviņas reizes priekš saules. Jo augstāks kalns un jo tālāku ragutiņas skrien, jo kuplāki un garāki lini.

Avots: www.folklora.lv

 

 
Latvijas starptautiskā atzīšana de iure 1921. gada 26.janvārī PDF Drukāt E-pasts

Īstenojot neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanas ideju, tika uzsākta Latvijas ārpolitikas un diplomātiskā dienesta veidošana. 1917. gada 2. decembrī izveidotā Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes Ārlietu nodaļa Petrogradā nodibināja pirmos diplomātiskos sakarus ar rietumvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem. Nodaļa darbojās līdz Latvijas valsts proklamēšanai.

Par pirmo ārlietu ministru jaunajā valdībā izraudzīja Z.A.Meierovicu. Latvijas ārlietu dienesta īpatnība bija tā, ka Ārlietu ministriju nodibināja pēc pirmo diplomātisko pārstāvniecību izveidošanas. Sākotnēji ārlietu dienesta darbība norisinājās galvenokārt ārvalstīs, jo no 1918.gada novembra līdz 1919.gada jūnija beigām gandrīz visa Latvijas teritorija bija okupēta. Latvijas diplomātisko pārstāvju delegācija darbojās Parīzes miera konferencē, ārzemēs tika dibinātas pirmās diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības un informācijas biroji. Ārlietu ministrs vadīja un veidoja ārlietu dienestu sadarbībā ar Pagaidu valdību, kura darbojās neokupētajā Latvijas daļā.

1919.gada augustā izveidoja Ārlietu ministriju. Sākotnēji tās struktūrā bija pieci departamenti, turpmākajos gados notika vairākas reorganizācijas. 1940.gadā Ārlietu ministrijā darbojās trīs departamenti - administratīvais, līgumu un politiskais.

Latvijas starptautiskā atzīšana de iure 1921.gada 26.janvārī kļuva par pamatu Latvijas diplomātu akreditācijai sūtņa statusā. Līdz tam vairākās Latviju de facto atzinušajās valstīs darbojās diplomātiskie pārstāvji. 1940.gadā Latvija bija pārstāvēta 25 valstīs.

Pēc okupācijas 1940.gadā daļa diplomātisko pārstāvju atteicās atgriezties Latvijā un turpināja darbību akreditācijas valstīs, pārstāvot pēdējo neatkarīgās Latvijas valdību un tās ārlietu dienestu.

Daudzas valstis neatzina 1940.gadā notikušo Latvijas okupāciju. Saskaņā ar starptautisko tiesību normām, Latvijas Republika turpināja pastāvēt de iure. Piecdesmit gadus (1940-1991) diplomāti ārzemēs nenogurstoši atgādināja pasaulei par Latvijas esamību un aizstāvēja tās intereses. Latvijas Republikas diplomātiskais dienests ārzemēs pastāvēja bez pārtraukuma līdz valsts neatkarības atjaunošanai un to vadīja pārstāvniecību vadītāji Londonā un Vašingtonā.

Pēc 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas Latvijas Republikā tika uzsākta ārlietu dienesta veidošana. Paralēli darbojās Latvijas diplomātiskais dienests ārzemēs, ko vadīja sūtniecība Vašingtonā. Pārejas periodā (no 1990.gada maija līdz 1991.gada augustam) tas nodibināja neoficiālus kontaktus ar Latvijas valdību, bet nebija tai pakļauts. Pēc pilnīgas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991.gada 21.augustā, sākās neatkarības atjaunošanas starptautiskā atzīšana. Atjaunotā Latvijas Republika tika uzskatīta par pirmskara Latvijas Republikas tiesību pārmantotāju. Tas ļāva īstenot Latvijas ārpolitiku pilnā apjomā saskaņā ar starptautiskajās attiecībās pieņemto praksi. Latvijas ārlietu ministrijas sastāvā iekļāva diplomātiskā un konsulārā dienesta struktūrvienības, kas darbojās ārzemēs. Atjaunojot un nodibinot diplomātiskās attiecības, atvēra jaunas vēstniecības, par vēstniecībām tika paaugstinātas sūtniecības Vašingtonā un Londonā. Ilgus gadus tās bija kalpojušas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas mērķim un bija tās tiesiskās eksistences simboli. Pirmskara diplomāti bija godam izpildījuši savu valstisko un diplomātu misiju.

Šodien Latvijas Republikas Ārlietu ministrija ir atbildīga par valsts suverēno tiesību un interešu īstenošanu starptautisko attiecību jomā un Latvijas fizisko un juridisko personu interešu aizsardzību ārvalstīs. Latvijas diplomātiskajam dienestam ir tikpat gara vēsture kā mūsu valstij - tā ir vienīgā Latvijas Republikas institūcija, kas bez pārtraukuma darbojusies kopš valsts dibināšanas līdz mūsdienām.

(No Latvijas Republikas ārlietu dienesta vēstures)

Dzintara Rasnača komentārs:

Šim vērtīgajam vēsturiskajam notikumu izklāstam noteikti jāpievieno arī līdz šim noklusētā informācija par šīs vēsturiskās dienas atzīmēšanu pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē un deviņdesmito gadu pirmajā pusē - laikā, kad izšķīrās, kādu ceļu Latvijai turpmāk iet. Tiesiskās turpinātības vai jaunas valsts ceļu...

Pirms un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šo dienu regulāri atzīmēja tikai Latvijas Pilsoņu komiteja un to atbalstošās organizācijas - 18.Novembra Savienība, un LTF Rīgas Vidzemes priekšpilsētas nodaļa. 
Vairākus gadus pēc kārtas šī pasākuma ietvaros tā dalībnieki nolika ziedus pie pirmā Latvijas Republikas prezidenta Jāņa Čakstes kapa un pie Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica kapa. Tolaik ļoti svarīgi bija akcentēt ikvienu publisku darbību, kas atgādina par 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas Republikas tiesisko turpinātību, jo valdošo vairākums tolaik pārsvarā iestājās par jaunas valsts - Otrās Republikas veidošanu.

Svarīgi piebilst, ka Jāņa Jurkāna un dažu nākamo ārlietu ministru vadītā Ārlietu ministrija šai Latvijas vēsturē un tās ārpolitikā nozīmīgajai dienai neveltīja pienācīgu cieņu un uzmanību, to ignorēja. 
Tikai Piektās Saeimas darbības noslēgumā - 1995.gada 21.septembrī tika pieņemti grozījumi likumā "Par svētku un atceres dienām", nosakot 26.janvāri par Latvijas Republikas starptautiskās (de iure) atzīšanas dienu. 
Šo priekšlikumu iesniedza opozīcijas frakcija "Tēvzemei un Brīvībai" un nevienam nebija iebildumu pret tā iekļaušanu likuma galīgajā redakcijā.

 

 
Tieslietu ministra viedoklis par riskiem, ratificējot Stambulas konvenciju PDF Drukāt E-pasts

Riski, ratificējot Stambulas konvenciju

Pilnībā atbalstot:

- Deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību (turpmāk – Deklarācija) 99. punktā doto uzdevumu – “turpināsim un attīstīsim vardarbībā cietušu bērnu rehabilitāciju, sniegsim atbalstu ģimenēm, kurās konstatēta vardarbība, sniegsim atbalsta pasākumus cietušajām personām“ un

- Eiropas Padomes Konvencijā par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Konvencija) mērķi – izskaust vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē,

vienlaikus vēršu uzmanību,

ka Konvencijas atsevišķu pantu iespējamā interpretācija, piemēram, par viendzimuma laulībām, sociālo dzimumu (dzimtes) jeb genderu skaitu un to lomām, ir pretrunā ar Latvijas sabiedrības pamatvērtībām un dzīvesziņu, Latvijas Republikas Satversmē noteiktajiem pamatprincipiem, kā arī ir pretrunā vai maina citos starptautiskos dokumentos nostiprinātos jēdzienus un to izpratni.

Ievērojot minēto, kā arī to, ka Konvencija ir parakstīta un

Latvijas normatīvie akti jau šobrīd nodrošina Latvijā pietiekamu aizsardzības mehānismu pret vardarbību,

uzskatu, ka

Konvencijas ratifikācija nav nepieciešama ne no lietderības apsvērumiem, nedz arī ņemot vērā iespējamos riskus.

I. Lietderības apsvērumi

Latvija ir apliecinājusi politisko gribu mazināt vardarbību ģimenē un vardarbību vispār (t.sk. pret sievieti) –

ne tikai parakstot Konvenciju,

bet arī veicot nepieciešamos grozījumus Latvijas normatīvajos aktos un pārņemot jau šobrīd Konvencijas prasības krimināltiesību jomā.

Tas ir pozitīvs signāls starptautiskajai sabiedrībai, tā ir nopietna attieksme un gatavība arī turpmāk konsekventi turpināt vardarbības novēršanas un apkarošanas politiku. Nepieciešamības gadījumā tiesisko regulējumu ir iespējams uzlabot, pārņemot no Konvencijas Latvijai “derīgo”, bet nepadarot par saistošām tās Konvencijā iestrādātās prasības un ideoloģiskās nostādnes,

kam tradicionāli noskaņotā Latvijas sabiedrība neuzticas,

kas paplašina, groza vai atceļ citos starptautiskos dokumentos definētos standartus un

kas nonāk pretrunā arī ar Latvijas Republikas Satversmes ievadu, 91., 99., 100., 110. un 112. pantā noteiktajiem principiem un Latvijas sabiedrības pamatvērtībām.

II. Riski

Manipulācija ar sabiedrības apziņu – pamatvērtību maiņa

1. Latvijas sabiedrības vairākumam nepieņemama gendera identitātes ideoloģijas uzspiešana

Konvencija (14. p.) paredz, ka tās dalībvalstīm attiecīgos gadījumos ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās (ieskaitot bērnu dārzus) iekļautu Latvijai netradicionālu mācību vielu par dzimumu sociālajām lomām neatkarīgi no bioloģiskā dzimuma.

Informācijai: Vācijas Konstitucionālā tiesa 2017. gada 10. oktobra spriedumā lēma, ka Vācijas civilstāvokļa aktos bērnu dzimšanas reģistrā jāparedz trešais dzimums – vai nu "starpdzimums" vai "dažāds", vai arī likumā nenorādot konkrētus dzimumu veidus.

Vācijas likumdevējam līdz 2018. gada 31. decembrim ir uzdots veikt attiecīgus grozījumus likumos, kas nosaka personas statusa reģistrēšanu.

Pamatojums – trešā dzimuma neesamība likumos esot diskriminācija uz dzimuma pamata. Kā redzams, tāda ir Latvijas tuvākās nākotnes realitāte arī Stambulas konvencijas (3. p. "c" punkts) kontekstā.

Dažādā dzimuma identitātes izpratne

Konvencijā termins "sociālais dzimums (dzimte)” (angl. - gender) tiek skaidrots kā „sociāli konstruētas lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem” (turpmāk arī – genders).

Tas nozīmē, ka Konvencijas izpratnē dzimumu (dzimtes) jeb genderu identitāte ir tas, kā kurš jūtas vai sevi izjūt sociāli, piem., kā cits dzimums, ne bioloģiskais, vai dzimumu kombinācija, vai neviens bioloģiskais dzimums. Tādēļ genders ir sociāli konstruēts un var būt pilnībā atrauts no bioloģiskā dzimuma.

Šobrīd tiek piedāvāti vairāk nekā 70 genderi (t.sk. kā genderi ir arī sieviete, vīrietis [bet nesaistīti ar bioloģisko dzimumu] un virkne citu starpdzimuma genderu - pangender, agender, transgender, androgīns utt.).

Latvijā tradicionāli un juridiski dzimuma identitāte (gender identity) nozīmē bioloģisko dzimumu (sieviete vai vīrietis) un tā atbilstību cilvēka iekšējai sajūtai par savu dzimumu, proti, kad persona ir un jūtas atbilstoši savam bioloģiskajam dzimumam.

Tātad Latvijā jēdziens “dzimums” sakrīt ar jēdzienu “gender” (“sociālais dzimums (dzimte)”) un ir attiecināms tikai un vienīgi uz diviem dzimumiem – vīriešu un sieviešu un neietver sevī nevienu citu nozīmi, kā vien iepriekš definēto.

Minētā jēdziena izpratne Latvijā atbilst arī 1998. gada 17. jūlija Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtu 7. panta trešajā daļā definētajam tāda paša nosaukuma jēdzienam.

Tāpat jēdzienu “sieviete“ Latvijā interpretē atbilstoši šī jēdziena parastajai nozīmei, tas ir, kā sievieti bioloģiskā nozīmē. Neviena vīriešu dzimuma persona bioloģiskā nozīmē neietilpst un nevar ietilpt jēdzienā “sieviete”.

Secinājums:

Tātad ir būtiskas atšķirības starp vispārpieņemto, tradicionālo dzimuma identitātes jēdzienu un netradicionālo dzimuma (dzimtes) jeb genderu identitātes ideoloģiju.

Konvencijā definētā gendera identitātes ideoloģija nav pieņemama sabiedrības vairākumam Latvijā.

Latvija juridiski atzīst tikai divus bioloģiskos dzimumus – sievieti un vīrieti. Latvija neatzīst sociāli konstruētas lomas, kad persona sevi identificē ar citu dzimumu, kas nav tās bioloģiskais dzimums.

2. Vecāku tiesību ignorēšana bērnu izglītībā

Ignorējot starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantētās vecāku tiesības, Konvencija (14. p. 1. d.) uzliks Latvijai par pienākumu veikt pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās tiktu iekļauta obligāta mācību viela, kas ir pretrunā ar bērnu vecāku reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem.

No Konvencijas izpildes uzraudzības ekspertu grupas (turpmāk – "GREVIO") ziņojumiem par konkrētām valstīm jau ir redzams, ka „GREVIO“ pieprasa skolu izglītības programmās vairāk iekļaut gendera jautājumus (angl. – gender mainstreaming) un seksuālo izglītību sabiedrības mazākuma izpratnē. Bērnu vecāki tiek pilnībā ignorēti, lai gan tieši bērnu vecāki ir tie, kuriem ir primāras tiesības izlemt, ko apgūs un kā mācīsies viņu bērni.

Ar Stambulas konvencijas ratifikāciju Latvija uzņemtos starptautiskas saistības visu līmeņu izglītības iestādēs mācīt seksuālo izglītību sabiedrības mazākuma izpratnē un tādas sociālā dzimuma (dzimtes) lomas (genders), kas neatbilst sabiedrības vairākuma izpratnei Latvijā.

Secinājums:

Latvija atbalsta starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantētās vecāku tiesības bērnu izglītībā. Izglītības saturs ir katras valsts iekšējā lieta un to nevar uzspiest ar starptautiskiem līgumiem.

3. Latvijas sabiedrības vairākumam nepieņemamas izmaiņas ģimenes institūta veidošanā - dabiskās ģimenes tradīciju apkarošana

Konvencija (12. p.) paredz pienākumu dalībvalstīm veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības tradicionālajos modeļos. Tas nozīmētu pakāpeniski izskaust gadu simtos iedibinātās ģimenes tradīcijas.

Tādējādi ratificējot Konvenciju, ir bažas, ka Latvijai būs pienākums grozīt normatīvos tiesību aktus, izmainot ģimenes institūta būtību.

Valstīm var tikt uzspiests atzīt dažādas ģimenes formas (divas mātes vai divi tēvi u.c.). Tajā pašā laikā dabiskā, tradicionālā ģimene (tētis, mamma, bērni) var tikt apkarota.

Taču Latvijā konstitucionāla vērtība ir ģimene, kas balstīta laulībā starp vīrieti un sievieti (Satversmes 110. p.).

Šāda ģimenes izpratne atbilst arī Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 16. pantam, kur ģimeni veidojošais pāris ir vīrietis un sieviete un nevis pāris jebkurā dzimumu vai genderu kombinācijā.

Vienlaikus atgādinu, ka arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12. pantā ir skaidri un nepārprotami noteikta nacionālo valstu prioritārās tiesības ģimenes institūta regulējuma noteikšanā.

Secinājums:

Latvija aizsargā un atbalsta dabisko ģimenes institūtu kā savienību starp vīrieti un sievieti.

4. Demogrāfijas pasliktināšanās

Saistībā ar ES pievienošanos Konvencijai Eiropas Parlaments 2017. gada 12. septembrī pieņēma Rezolūciju, no kuras izriet, ka Konvencijas izpratnē par vardarbības veidu pret sievieti būs uzskatāma drošu un likumīgu (legālo) abortu ierobežošana sievietēm un meitenēm, proti, par vardarbību pret sievieti un meiteni tiks uzskatīts likumīgs un pamatots atteikums izdarīt abortu.

Konvencijas redakcija rada problēmas divos aspektos: 1) meiteņu vecāku piekrišana, visdrīzāk, netiks prasīta; 2) Latvijā var nākties palielināt abortu veikšanas gadījumus, t.i., no 12. grūtniecības nedēļas palielināt līdz, piemēram, 24. grūtniecības nedēļai (kā tas jau ir Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē), tādējādi pēc Eiropas Parlamenta deputātu domām nodrošinot Konvencijā (piemēram, 6.p.) paredzēto "sieviešu tiesību un iespēju paplašināšanu".

Tāpat arī Latvijas sabiedrības vairākumam nepieņemama sociālā dzimuma (dzimtes) jeb gendera identitātes ieviešana, veidojot vairākus desmitus jaunas starpdzimumu formas, radīs papildu riskus demogrāfijas stāvoklim.

Secinājums:

Ievērojot Latvijas demogrāfisko situāciju, minētais nav atbilstošs Latvijas interesēm. Turklāt šajā kontekstā aktuāls ir jautājums par tiesībām uz dzīvību, kas garantētas vairākos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos un Latvijas Republikas Satversmes 93. pantā.

5. Latvijas tradīcijām un kultūrai neatbilstošas valodas lietošanas uzspiešana (iejaukšanās valsts valodas politikā)

Eiropas Parlamenta pieņemtajā Rezolūcijā ir norādīts (9. punkta «m» apakšpunktā), ka Konvencijas ieviešanas kontekstā dalībvalstīs būtu jāievieš gender-neitrāla valoda (angl. – gender-neutral language). Tas nozīmē to, ka latviešu valodā esošie vietniekvārdi "viņš" un "viņa" varētu nebūt vairs pietiekami, jo vajadzēs ieviest arī neitrālus vietniekvārdus, kurus tad izmantotu transpersonas (transgender).

Secinājums:

Nacionālas un neatkarīgas valsts tiesības ir pašai noteikt savu valsts valodas politiku un valodas lietojumu. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas Savienības Tiesa savā judikatūrā ir skaidri pateikušas, ka valsts valoda ir viena no konstitucionālajām pamatvērtībām, tāpat kā nacionālā teritorija un nacionālais karogs. ES tiesības neskar nacionālu valstu valsts valodas politikas jautājumus.

Citi riski Konvencijas piemērošanā

1. Konvencijas uzraudzība

Svarīgi atzīmēt, ka, lai gan Eiropas Savienība pievienojusies Konvencijai tikai tajās jomās, kas ietilpst ES kompetencē (patvēruma meklētāji un sadarbība krimināltiesību jomā), un pārējās jomas paliek katras ES dalībvalsts ziņā (piemēram, izglītība, veselība, valoda), taču Konvencijā tiek regulēti, kā jau minēts iepriekš,  dalībvalstu suverēnie jautājumi.

Turklāt tās uzraudzībā tiek iesaistītas neparasti daudzas institūcijas:

1) dalībvalstu parlamenti;

2) EP Parlamentārā asambleja (pirmais šāda veida noteikums, kas jebkad iekļauts kādā no EP konvencijām);

3) EP Ministru komiteja;

4) Konvencijas dalībvalstu komiteja;

5) „GREVIO“.

Uzraudzības mehānisms ir izpēte (monitorings) un rekomendāciju sniegšana dalībvalstij – rekomendācijas var būt vispārīgas vai ārkārtas.

Secinājums:

Ratificējot Konvenciju, Latvijai būs pienākums ņemt vērā „GREVIO” vispārējos ieteikumus, kas attieksies uz visām Konvencijas dalībvalstīm un uz visiem šīs Konvencijas pantiem un tematiem (Konvencijas 66., 69. p.), kā arī Latvijai domātos ieteikumus (Konvencijas 68. p.12. d.), arī tādus, kas skar Latvijas suverenitātes jautājumus.

2. Negodīga finanšu līdzekļu sadale

Tāpat Konvencijā tiek prasīts, lai valstis piešķir vairāk finanšu līdzekļus tikai tām NVO, kas nodarbojas ar sieviešu kustību un sieviešu tiesībām, bet ne tām NVO, kas aizsargā ģimenes un bērnus.

No Konvencijas nosaukuma izriet, ka runa ir par vardarbību „ģimenē“, un tādēļ ir absurdi, ka NVO, kas nodarbojas ar ģimenes jautājumiem, tiek izslēgtas no Konvencijas kā nesvarīgas.

Secinājums:

Minētā prasība ir pretrunā ar valdības Deklarācijā doto uzdevumu (99.) sniegt atbalstu ģimenēm, kurās konstatēta vardarbība, tostarp vienreizējos pabalstus ārkārtas situācijās, kā arī atbalsta pasākumus cietušajām personām.

III. Konvencijas statuss dalībvalstīs

No 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm Konvenciju ir parakstījušas 45 dalībvalstis – visas 28 ES dalībvalstis un Eiropas Savienība (13.06.2017.), gandrīz visas EP dalībvalstis (izņemot Krievijas Federāciju un Azerbaidžānu).

Raugoties ES kontekstā, no 28 ES dalībvalstīm šobrīd Konvenciju ir ratificējušas 17, savukārt 11 ES dalībvalstis Konvenciju ir tikai parakstījušas, bet nav ratificējušas (Bulgārija, Horvātija, Čehija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Slovākija, Apvienotā Karaliste). Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, Slovākijā ratifikācijas process ir apturēts tautas protestu rezultātā.

Kopumā no 45 Konvenciju parakstījušām EP dalībvalstīm to šobrīd nav ratificējušas 17, tostarp arī Islande, Lihtenšteina, Moldova, Maķedonija un Ukraina.

ES parakstīja Stambulas konvenciju 2017. gada 13. jūnijā, taču nav vēl to ratificējusi. Tas, ka ES ir parakstījusi Konvenciju, no juridiskā viedokļa nenozīmē to, ka Latvijai vai kādai citai ES dalībvalstij ir pienākums parakstīt un/vai ratificēt Stambulas konvenciju.

Daudzas Konvencijas dalībvalstis izteikušas dažādas atrunas un pievienojušas deklarācijas, kā arī izteikušas iebildumus pret Polijas iesniegto deklarāciju. Piemēram, 18 EP dalībvalstis Konvencijas parakstīšanas brīdī paziņojušas par atrunu izdarīšanu (t.sk. arī Latvija – parakstot Konvenciju 2016. gada 18. maijā).

Trīs valstis – Polija, Lietuva un Latvija – ir iesniegušas vispārējas deklarācijas par Konvencijas normu interpretāciju saskaņā ar savu valstu konstitūcijām. No šīm trim valstīm tikai Polija ir ratificējusi Konvenciju, tādēļ pret tās iesniegto „konstitucionālo deklarāciju“ jau sešas valstis (Austrija, Somija, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija un 2017. gada 11. decembrī arī Šveice) ir izteikušas iebildumus, norādot, ka šī deklarācija patiesībā esot neatļauta atruna.

Līdz ar to mēs varam prognozēt ka, ratificējot Konvenciju ar Latvijas jau iesniegto deklarāciju, Latvija saņems analoģiskus iebildumus kā Polija, proti, deklarācija tiks uzskatīta par neatļautu atrunu, un tā nedos pilnīgi nekādas juridiskās garantijas.

Secinājums:

Lai novērstu iepriekš minētos riskus, ja Latvija tomēr izšķiras par konvencijas ratifikāciju, ratifikācijas dokumentiem ir jāpievieno Latvijas interpretatīvās deklarācijas.

Nav pieļaujami un ir pretrunā sabiedrības interesēm bez šāda “aizsargmehānisma” – interpretatīvajām deklarācijām – uzņemties tik kritiski vērtētas starptautiskas saistības, kas, ievērojamas sabiedrības daļas ieskatā, var apdraudēt Latvijā esošās tradicionālās ģimenes vērtības, t.sk. vecāku tiesības.

Noslēguma secinājums:

Atkārtoti uzsveru, ka, respektējot tradicionālās vērtības aizstāvošās Latvijas pilsoniskās sabiedrības lielākās daļas, vadošo reliģisko konfesiju, nevalstisko organizāciju un tiesību ekspertu paustās bažas par Konvencijas piemērošanu un interpretāciju Latvijā,

neatbalstu Konvencijas ratifikāciju,

jo atsevišķi tās panti un to interpretācija nonāk pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes ievadā, 91., 99., 100., 110. un 112. pantā noteiktajiem principiem, Latvijas pašreizējām starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā un Latvijas sabiedrības pamatvērtībām.

 
Barikāžu nedēļas hronika laikrakstā "Atmoda" PDF Drukāt E-pasts

Pirms 27 gadiem laikrakstā "Atmoda" publicētā "Barikāžu nedēļas hronika" 13.līdz 18.janvāris.

Atmoda

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

5 lapa no 66
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu