Jaunumi


Jāņu svinēšana un latviešu tautas ticējumi PDF Drukāt E-pasts

Lustīgos Līgo svētkus Līgām, Jāņiem un visiem līgotājiem!

- Jāņu alu darot, nedrīkst laist svešus cilvēkus klāt, jo tad alus nerūgst;

- Tur, kur līgotāji Jāņu naktī ejot pa pļavām, augot labāk zāle;

- Kad Jāņu rītā bez saules iet uz avotu mazgāties, tad paliek skaists;

- Jāņa naktī paparde zied zelta ziediem; kas viņu redzot, tas var izteikt vienu vēlēšanos, kura piepildīsies;

- Jāņu naktī vajag kailam apskriet laukus, tad labāk aug;

- Jāņu naktī nevajag gulēt, tad odi nekož;

- Pa Jāņu nakti varot dabūt velnu redzēt, ja pliks stāvot vārtu starpā;

- Jāņu vakarā laidars jāizkaisa ar nātrēm, lai raganas noduras;

- Jāņa naktī meitas skatās ezerā, tad ezera ūdenī redzot brūtgānu nākam;

- Jāņa naktī jāsviež ozola vainags ābelē; cik reizes vainags krīt zemē, tik gadu vēl līdz kāzām;

- Jāņu naktī atveroties debess. Ja tai brīdī kaut ko vēlas, tas piepildās;

- Jāņu vakarā visās ēkās jāiesprauž pīlādži, lai pērkons neiespertu;

- Ja Jāņu naktī govis maujot, tad būšot slapjš rudens;

- Jāņu vakarā salasītās zāles der visām slimībām;

- Ja Jāņu vakaru izlaiž caur skursteni baltu balodi, tad to cilvēku visi mīlot;

- Jāņu vakaru kaimiņienēm vajag runāt, tad neesot jāstrīdas visu gadu;

- Ja kāds grib otru noskaust, tad vajag Jāņu vakarā kurināt pirti un lūgt to pirtī, kuru grib noskaust;

- Ja grib, lai gari mati aug, tad Jāņu naktī pusnaktī vajag iet kur apiņi aug un sukāt galvu.

 

 

 

 

 
Varoņu piemiņas diena (Cēsu kauju atceres diena) PDF Drukāt E-pasts

 

Cēsu kaujas bija svarīgs Latvijas vēstures pagrieziena punkts, kad 1919.gada jūnijā apvienotais latviešu un igauņu karaspēks sakāva vācu landesvēru. Latvijas vēsturē šīs kaujas ir nozīmīgas arī ar to, ka aizstāvēt Latvijas tikko iegūto neatkarību kaujās devās Cēsu un Valmieras skolnieki. Kopā ar igauņu karavīriem pēc vairāku dienu smagām kaujām no 19. līdz 22. jūnijam, tika izcīnīta uzvara un landesvēra karaspēks bija spiests atkāpties līdz pat Jelgavai. Šo uzvaru ievadīja Cēsu Skolnieku rotas varonība 1919.gada 6.jūnijā. Ja kaujas pie Cēsīm tiktu zaudētas un Latvijas armija sakauta, tad vāciešiem būtu brīvs ceļš uz Igaunijas iekarošanu.

Pirmās cīņas pret latviešiem un igauņiem vācieši uzsāka jau 1919. gada jūnija sākumā. Cēsīs iesoļoja kāda vācu landesvēra nodaļa, un lai arī Zemitāna brigādes štābs, kas ari bija izvietojies šajā Latvijas pilsētā, viņiem tur neatļāva palikt, bija skaidrs, ka vācieši ar to nesamierināsies. Šī iemesla dēļ strauji tika papildinātas Cēsu pulka rindas, pulkā iesaistoties brīvprātīgajiem, tostarp Cēsu un Valmieras vidusskolu audzēkņiem. 6. jūnijā, atkārotā vācu uzbrukuma laikā tas tomēr nespēja sakaut vāciešus un bija spiests atkāpties. Kaujas starp vācu armiju un latviešu – igauņu karotājiem norisinājās ar mainīgām sekmēm vienas vai otras puses labā.

Pēc vairāku dienu smagām kaujām no 19. līdz 22. jūnijam pie Cēsīm t.s. Niedras valdības spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties. No pilnīgas sagrāves tos paglāba tikai sabiedroto misijas iejaukšanās.

3. jūlijā Strazdumuižā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers. Saskaņā ar tā noteikumiem, sakautie landesvēristi un Dzelzsdivīzijas karavīri bez kaujas atstāja Rīgu un atkāpās uz Jelgavu, bet t.s. Niedras valdība atkāpās, atzīstot K.Ulmaņa kabineta leģitimitāti. Vēlāk visiem Vācijas pilsoņiem vajadzēja atstāt Latviju, bet Baltijas landesvērs atkal tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā.

Ik gadu 22. jūnijā, pieminot minētos notikumus, atceres pasākumi un ziedu nolikšana kritušo karavīru piemiņai notiek tādās vietās kā Amata, Priekuļi, Pārgauja un Cēsis. Cēsīs puķes tiek noliktas gan pie Cēsu pulka skolnieku rotas pieminekļa, gan Brāļu kapu pieminekļa Lejas kapos. Atceres pasākumos, kā ierasts, piedalās arī Igaunijas vēstnieks vai kā no igauņu augstākajām valsts amatpersonām.

Igaunijas armijas bruņotais vilciens Cēsīs 1919. gada 6. jūnijā. Fotogrāfijas autors nezināms. Fotogrāfijas oriģināls atrodas Latvijas Kara muzeja fondos.

 

 

 

 

 

 

 

Avots: laikraksta „Cēsu vēstis”. 2010.gada 16.jūnija izdevums.

 

 


 
17.jūnijs - Latvijas Republikas okupācijas diena PDF Drukāt E-pasts

1940. gada 17. jūnijs ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas vēsturē. Dienu iepriekš PSRS Latvijas Republikai uzstādīja ultimātu: nomainīt valdību un ielaist Latvijas teritorijā neierobežotu Sarkanās armijas vienību skaitu. Dažu stundu laikā Latvijas prezidentam Kārlim Ulmanim bija jāizšķiras par valsts likteni. Viņš izšķīrās par padošanos.

1940. gada 17. jūnijā Latvijā no Krievijas un Lietuvas ienāca PSRS karaspēks. Sākās okupācijas laikmets, kas ilga pusgadsimtu un atnesa Latvijas tautai neizsakāmus zaudējumus. Tajā pašā dienā Padomju Savienība okupēja arī Igauniju.

Sarkanās armijas vienības, ienākot Latvijas teritorijā, devās uz visām lielākajām pilsētām un militāri svarīgākajām vietām. Bija redzams, ka karaspēka izvietošana ir bijusi rūpīgi izplānota. Rīgā padomju bruņutanku vienības ienāca ap pusdienlaiku un nekavējoties novietojās pie dzelzceļa stacijas, pasta un telegrāfa centrāles, Prezidenta pils un citām valsts pārvaldes ēkām. Tajā pašā laikā padomju lidmašīnas nolaidās galvenajos Latvijas lidlaukos. Tūlīt pēc tanku novietošanās pie pasta un telegrāfa ēkas, kur atradās arī Rīgas radio raidītājs, padomju virsnieki aizliedza radiofona vadībai pārraidīt jebkādus paziņojumus vai citu informāciju, atļaujot vienīgi muzikālus raidījumus.

1940.gada 17.jūnija vakarā Latvijas sūtnis Maskavā F.Kociņš pavadīja stacijā PSRS valdības priekšsēdētāja vietnieku, ārlietu tautas komisāra vietnieku Andreju Višinski, kas Kremļa uzdevumā devās uz Rīgu, lai vestu sarunas ar Ulmani par jauno Ministru kabineta sastādīšanu. Višinska virsvadībā valdību sastādīja PSRS sūtniecībā. Uz turieni gāja paši vai tika aicināti cilvēki, kuriem pēc vietējo krievu diplomātu un Maskavas pārstāvja domām varēja droši uzticēt ministra portfeļus.

Sarkanās armijas ienākšana Rīgā. 1940. gada 17. jūnijs. Fotogrāfs nezināms, avots nav zināms.

 

 

Prof. Dr.habil.hist. RIHARDS TREIJS — "Latvijas Vēstnesim"

 
PSRS provokācija pret Latvijas Republiku 1940.gada 15.jūnijā Masļenkos. Okupācijas sākums. PDF Drukāt E-pasts

 

Abrenes bataljona 1. rotas 2. sardzes ēka, saukta par "Masļenkiem", 1932. gadā.

PSRS provokācija pret Latvijas Republiku 1940.gada 15.jūnijā Masļenkos. Okupācijas sākums.

1940. gada 15. jūnija rītausmā Padomju Savienības NKVD karaspēka vienības veica vairākus uzbrukumus Latvijas Republikas robežsardzes objektiem Abrenes apriņķī. Šo uzbrukumu rezultātā sarkanarmieši vairākus cilvēkus nogalināja un vairākus desmitus cilvēku, pārsvarā civiliedzīvotājus, arī bērnus, aizveda pāri robežai gūstā uz PSRS.

Vērienīgu pētījumu par šiem notikumiem ir veicis kinorežisors Andrejs Edvīns Feldmanis, kurš apraksta plašo pētījuma rezultātu klāstu savā grāmatā "Masļenku traģēdija - Latvijas traģēdija". Atsevišķi izvilkumi no šīs grāmatas ir doti zemāk.

Uzbrukums 3. Abrenes bataljona 1. rotas 2. sardzei.

Pats traģiskākais un visplašāk pazīstamais no 15. jūnija uzbrukumiem ir sarkanarmiešu uzbrukums 1. rotas 2. sardze Masļenkos. "Sardzes ēka sastāvēja no piecām istabām un virtuves. Divas istabas aizņēma sardzes priekšnieks ar ģimeni, divās istabās dzīvoja 4 sargi, bet vienā bijas sardzes dienesta telpa."

"Vēl uz šīs zemes atradās mūra pagrabs, kurš bija uzbūvēts pašā Ludzas upes krastā, maza saimniecības ēka kopā ar malkas šķūni, ko sedza skārda jumts. Ārpus kordona robežām Dmitrijam Maslovam piederošajā ēkā sardzes priekšnieks F. Puriņš bija ierīkojis kokamatniecības darbnīcu[…]"

"Sardzes ēka bija uzcelta tikai 10 m no Ludzas robežupes."

"Aiz kordona robežām 1. sardzes virzienā 70 m attālumā no sardzes ēkas vīdēja sena no koka celta maza dzīvojamā ēka, kura piederēja zemniekam D. Maslovam un tika izīrēta robežsarga Žaņa Krieviņa ģimenei."

"15. jūnija nakts bija neparasti auksta. No pusnakts uz robežas sardzē atradās Jānis Macītis un Pēteris Cimoška. Viens no viņiem bija gaitnieks, otrs atradās slēpnī. Sardzē atpūtās Kārlis Beizaks."

"25 NKVD kaujiniekiem plkst. 2.30 bija izdevies nemanītiem šķērsot Ludzas upi[…].[…] NKVD kaujinieki bija aplenkuši sardzi no visām pusēm. Aplenkta bija arī sarga Ž. Krieviņa māja un tuvumā esošā D. Maslova jaunuzceltā privātmāja. Apkārt sardzes ēkai bija salikti rokas granātu saišķi, izņemot ieejas durvis. Tas liecināja, ka uzbrucēju sākotnējais nodoms bija saņemt gūstā sardzi bez neviena šāviena."

"Padomju karavīru uzbrukumu atklāja gaitnieks Jānis Macītis […]". „[…] pēc uzsaukšanas pretinieks uz gaitnieku izšāva automāta kārtu. Redzamība uzbrukuma brīdī līdzinājās gandrīz nullei. Biezā migla bija pārklājusi kordona teritoriju un apkārtni. Šajā situācijā priekšroka bija automātiskajiem ieročiem. Diemžēl visas 35 Abrenes bataljona sardzes bija bruņotas tikai ar kaujas šautenēm."

"Atskanot pirmajiem šāvieniem, uzbrucēji saprata, ka ir atklāti, un mainīja kaujas taktiku, iznīcinot sardzi un nošaujot visus robežsargus. Gaitnieks Jānis Macītis, smagi ievainots, mēģināja sasniegt sardzes māju, kura tajā brīdī vēl nebija aizdedzināta. Netālu no sardzes ēkas J. Macītis uzkāpa rokasgranātai, un viņam tika atrauta kreisās kājas pēda."

"Vislabākajā situācijā atradās sargs Pēteris Cimoška, kurš atradās slēpnī. P. Cimoška pieņēma kauju, jo, dzirdot automātisko ieroču šāvienus, saprata, ka uzbrūk padomju robežsargi. 3. Abrenes bataljona sargiem bruņojumā vēl nebija vieglie rokas automāti. Savukārt pēc P. Cimoškas izdarītajiem šāvieniem pretinieks noteica slēpņa vietu un mēģināja to ielenkt un iznīcināt. P. Cimoška šaujot atkāpās sardzes virzienā, jo dzirdēja, ka ar atsevišķiem šāvieniem sardzi aizstāv Valdis Grīnvalds. Pienākot pie sardzes ēkas, notika neparedzētais – P. Cimoška bija uzkāpis uz viena no granātu saišķiem un tika saplosīts gabalos. Vēlāk, degošajai ēkai sabrūkot, P. Cimoškas mirstīgās atliekas pārogļojās."

"Sarkanarmieši cauršāva sardzes ēku, un Valdis Grīnvalds tajā varēja pārvietoties tikai guļus. Telefona sakari nedarbojās. V. Grīnvalds pieprasīja no guļamistabas K. Beizakam kaujas šauteni. Tas liecina, ka sardzes ieroči atradās vienā no guļamistabām. V. Grīnvalds caur logu atklāja pretuguni; redzamība bija slikta, un viņš šāva uzbrucēju virzienā bez konkrēta tēmējumā. Acīmredzot K. Beizaks bija pieņēmis lēmumu atstāt ēku un mēģināt aizskriet līdz 1. sardzei pēc palīdzības. Viņš izlēca pa logu un pazuda miglā. Vēlāk izrādījās, ka viņš bija paguvis aizskriet tikai 199 m. K. Beizaks bija ticis garām Žaņa Krieviņa mājai, un viņu nošāva šīs ēkas aplencēji. Vēlāk tiesu medicīnas ekspertīze ķermenī atrada arī granātas šķembas. Skrejošais K. Beizaks bija apmētāts ar rokasgranātām. Tā kā sardzes ēkā tomēr vēl tika izrādīta kāda pretestība, uzbrucēji pa logiem iemeta degmaisījumus. Iekštelpas aizdegās."

"Šajā brīdī, smagi ievainots, ārdurvīs nogāzās Jānis Macītis un sauca pēc palīdzības. Palīdzēt vairs nevarēja, ēka pildījās ar smacējošiem dūmiem. J. Macītis pēdējiem spēkiem rāpoja ārā, un viņš vēlāk tika atrasts miris 8.5 m no mājas pamatiem ar apdegušām kājām."

"Sardzes mājas dienesta dzīvoklī atradās F. Puriņa sieva Hermīne […] un viņas 14 gadus vecais dēls Voldemārs […]. Katrs no viņiem bija izvēlējies savu ceļu, kā atstāt degošo ēku. Hermīne izlēca pa logu, kas atradās ēkas dienvidu daļā. Ārā lecot, viņa rokās turēja spilvenu, laikam jau ar domu sevi aizsargāt no lodēm." "Hermīnes piezemēšanās vietā jau bija uzsprāgušas granātas un turpat netālu gulēja saplosītā P. Cimoškas ķermeņa daļas. 8.3 m attālumā no loga Hermīne Puriņa tika nošauta, un viņas līķi vēlāk atrada zemeņu dobēs."

"Voldemārs mēģināja glābties, izskrienot pa durvīm. Tas viņam veiksmīgi izdevās, un viņš patvērumu meklēja malkas grēdā, kura bija sakrauta attālāk no degošām ēkām. Malkas grēdas aizsegā bija novietojies viens no krievu uzbrucējiem. Tas skrienošo Voldemāru sašāva vēderā un kājā."

"Šajā pašā brīdī degošo ēku atstāja arī tās vienīgais aizstāvis Valdis Grīnvalds. Pametis karabīni uz grīdas, viņš izlēca pa logu austrumu virzienā un neskarts ielēca upē. Tur viņu sagūstīja padomju robežsargi."

"Vienlaikus ar uzbrukumu sardzes ēkai čekisti uzbruka arī sarga Ž. Krieviņa mājai. Ēkā tobrīd atradās Žanis Krieviņš, viņa sieva Lida Jūlija […], dēls Arturs […], piecgadīgā meita Rita […] un robežsarga Eduarda Kalniņa sešgadīgā meita Ērika.". "Vispirms pa diviem logiem tika iemestas rokasgranātas."

Lida Krieviņš vēlāk liecināja:

"[…] Uz rīta pusi ap pl. 03.00 pamodos no apdullinoša sprādziena. Sajutu sitienu galvā un pa visu ķermeni. Noskaidrojās, ka iesviesta rokas granāta un esmu smagi ievainota. Vīrs un bērni nebija ievainoti. Vīrs iesaucās: “Sarkanarmieši!” un pavēlēja bērniem palīst zem gultas, bet mani ievilka koridorā, jo ārpusē bija dzirdami šāvieni no šautenēm un patšautenes. Tai pašā laikā no ārpuses krievu valodā kliedza, lai nāk ārā un saka lauzt durvis, kamēr uzlauza. Pa uzlauztām durvīm ienāca 3 sarkanarmieši, bruņoti šautenēm, ar uzliktiem durkļiem pa priekšu. Paņēma līdzi manu vīru un divpadsmitgadīgo dēlu Arturu – kur viņi palika, nezinu. No ievainojumiem uz laiku zaudēju samaņu. Kad pamodos, gāju ārā, bet ārā neviena nebija. Redzēju, kā sardzes ēka dega."

"Pēc tam, kad Žanis Krieviņš bija izvilcis sievu koridorā, istabā tika iemesta otra granāta. Sprādziens vieglāk ievainoja galvā Žani Krieviņu un arī dēlu Arturu. Abus ievainotos sarkanarmieši aizveda pāri upei gūstā."

"Kad sarkanarmieši pieveica sardzes pretošanos un tika sagūstīti dzīvi palikušie, tie sāka rūpēties par savu ievainoto un nošauto cilvēku evakuēšanu. Atstāt lietiskos pierādījumus nebija vēlams, bet sliktās redzamības dēļ viņi nespēja savākt izmētātos kaujas piederumus. Šīs aizkavēšanās dēļ varēja piesteigties papildspēki, pret ko krievi bija nodrošinājušies – viņi 250 m attālumā no Masļenku kordona 1. sardzes virzienā bija izvietojuši kaujas priekšposteni. Tieši šeit tika sagūstīts 1. sardzes priekšnieks Vilis Lazdiņš, sargi Arvīds Polis […] un Jēzups Abrickis […], kuri bija steigušies uz notikuma vietu."

Robežsargs Jānis Locāns nākamajā dienā liecināja:

"Piebraucot 2. sardzei, ieraudzīju sardzes ēku tik tālu nodegušu, ka rēgojās vairs tikai degošas sienas. Otrpus ceļam Dimitrijam Maslovam piederošo mājiņu, kurā 2. sardzes priekšnieks Puriņš bija ierīkojis galdnieka darbnīcu, ieraudzīju nodegušu līdz pamatiem. Tuvojoties degošajai 2. sardzes mītnei, starp mājiņu, kur dzīvoja sargs Krieviņš, un sardzes mītni, panācu sarga Krieviņa sievu Lidiju un redzēju, ka tā bija ievainota un noplūdusi ar asinīm. Vaicāju Lidijai Krieviņš, kas te noticis, bet viņa man neatbildēja, bet gan pati uzstādīja man jautājumu: “Kur mani bērni, kur mans vīrs, ko tu izdarīji?” Liku Lidiju Krieviņš mierā u[n] devos uz priekšu, kur pie malkas grēdas ieraudzīju sardzes pr-ka Puriņa dēlu Voldemāru. Tas bija sakņupis, apsvilušiem matiem un drēbēm, stipri saguris un lūdza man sniegt viņam pirmo palīdzību. Es steidzos tālāk pie sardzes un tās pagalmā ieraudzīju zemē gulošu sardzes pr-ka sievu Hermini Puriņš. Man likās, ka viņa tikai paģībusi, kamdēļ iesmēlu no akas ūdeni un to aplaistīju, bet viņa izrādījās mirusi. Pie sardzes ēkas R. puses redzēju kādu jau stipri sadegušu kāda sarga līķi, bet arī tā personību nevarēju noteikt. Šo līķi es aiz rokas atvilku dažus metrus no degošās ēkas un aplaistīju ar ūdeni."

Citi padomju uzbrukumi 15. jūnijā:

Uzbrukums 3. Abrenes bataljona 1. rotas 3. sardzei

Padomju specvienības uzbrukums 1. rotas 3. sardzei Šmaiļos sākās plkst. 03.00, 30 minūtes vēlāk par uzbrukumu 1. rotas 2. sardzei Masļenkos. Sarkanarmieši pārgrieza telefona līniju, pietuvojās sardzes ēkai un sagūstīja sargus V. Krauci un A. Ozolnieku. Sardzes tuvumā sagūstīja arī 4. sardzes priekšnieku Frici Kancīti, kurš tonakt uzraudzīja 3. sardzi.

"Lai novērstu [divu citu robežsargu] Friča Gaiļa un Staņislava Driņģa iespējamo pretošanos, uz privātmāju dzīvokļiem Šmaiļu sādžā aizsūtīja sagūstīto V. Krauci ar aicinājumu minētajiem sargiem iznākt sardzes pagalmā kopā ar sievām un bērniem. Paši sarkanarmieši kā ķīlniekus no apkārtējām mājām paņēma to iedzīvotājus."

"Visus sapulcinātos gūstekņus veda uz Blontu dzirnavām [, kuru aizsprosts pāri Ludzas upei kalpoja reizē arī par robežpārejas punktu]. Šeit gūstekņiem pievienojās dzirnavu īpašnieka Kārļa Smukkalna ģimene, kuras jaunākajai atvasei Dagnijai bija tikai viens gadiņš, un melderzellis Bētere ar sievu. Arī robežsarga F. Gaiļa dēlam bija tikai divi gadiņi. Visus ķīlniekus pāri Blontu ūdensdzirnavu slūžām pārveda PSRS pusē."

Uzbrukums 3. Abrenes bataljona 1. rotas 7. sardzei

15. jūnija rītausmā jau uzsāktais padomju uzbrukums 1. rotas 7. sardzei Žuguros tika pārtraukts. Pāri Ludzas robežupei brienošos sarkanarmiešus pamanīja Latvijas robežsargs Ž. Kronis un izšāva sarkanu signālraķeti. Izšautā raķete kopā ar robežsarga J. Strazdiņa sievas Mariannas 25 gadu dzimšanas dienas svinību viesu balsīm sardzes pagalmā uzbrucējus izbiedēja un lika tiem atkāpties atpakaļ uz PSRS.

Pēc 15. jūnija:

Smagi ievainotais Voldemārs Puriņš nomira 16. jūnijā Rēzeknes slimnīcā.

1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēks pārgāja Latvijas Republikas robežu un valsti okupēja.

Kopumā 15. jūnija rīta uzbrukumu rezultātā sarkanarmieši pāri robežai uz PSRS aizveda gūstā 37 cilvēkus. No tiem 10 bija robežsargi, bet 27 bija civiliedzīvotāji, tai skaitā bērni, kurus sarkanarmieši bija sagrābuši par ķīlniekiem apkārtējās mājās.

Atgriezti tika visi sagūstītie, izņemot vienu. NKVD kaujinieku sagūstītais un uz PSRS kopā ar ģimeni aizvestais zemnieks Dmitrijs Maslovs tika paturēts apcietinājumā un 1942. gada pavasarī nošauts kā Latvijas spiegs.

"1940. gada 7. jūlijā divās kravas mašīnās, […], uz Latvijas-PSRS robežas tika atvesti Latvijas pilsoņi, kurus sagūstīja valsts teritorijā 15. jūnijā. Padomju Savienības pilnvarotais tos nodeva 3. Abrenes bataljona komandierim pulkvežleitnantam Oskaram Jansonam. Atvestie gūstekņi tikai tagad uzzināja, ka padomju karaspēks okupējis Latviju."

Pēc kara Abrenes apriņķis tika pievienots Krievijai. Minētie kādreizējie Latvijas Republikas robežsardzes objekti nu atrodas Krievijas teritorijā.

 

Pilnu tekstu ar attēliem iespējams apskatīt šeit: www.lettia.lv

 

 

 
1941.gada 14.jūnijs PDF Drukāt E-pasts

1939. gada 23. augustā PSRS un Vācijas ārlietu resoru vadītāji parakstīja neuzbrukšanas līgumu, ko bieži sauc par Molotova-Ribentropa paktu. Tam pievienotajā slepenajā protokolā tika noteikta teritoriju jeb interešu sfēru sadale Austrumeiropā. Atbilstoši šai sadalei Latvija nokļuva PSRS interešu sfērā; tādēļ tās inkorporācija bija vairs tikai laika jautājums. 1939. gada rudenī vairākās Latvijas vietās tika ierīkotas PSRS karaspēka bāzes, bet 1940. gada 17. jūnijā PSRS Sarkanā armija okupēja visu Latviju.

Tūdaļ pēc Latvijas okupācijas aizsākās tās valstiskuma sagrāve, padomju režīma izveidošana un nostiprināšana, kā arī plašas represijas pret t.s. “tautas ienaidniekiem”un “šķiriski svešiem elementiem”.

Pēc PSRS parauga Latvijā īsā laikā tika izveidotas represīvās iestādes, spēkā stājās PSRS likumdošanas akti, t.sk. arī KPFSR Kriminālkodekss, kas represīvajām iestādēm pavēra iespējas sodīt Latvijas pilsoņus par darbību pirms Latvijas okupācijas. Sagatavojot un veicot dažāda veida represijas, Latvijas Komunistiskā (boļševiku) partija un LPSR varas iestādes izmantoja to valsts terora pieredzi, kāda bija uzkrāta PSRS.

Pēc PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Galvenās arhīvu pārvaldes rīkojuma tika veidota arī īpaša “sociāli bīstamo elementu” kartotēka, kurā vajadzēja ierakstīt kompromitējoša rakstura ziņas par vairāk nekā 10 iedzīvotāju kategorijām.

“Sociāli bīstamo elementu” meklēšanā un uzskaitē LPSR Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta darbinieki izmantoja okupācijas varas iestāžu rokās nokļuvušos dažādu valsts iestāžu, organizāciju, likvidēto biedrību arhīvus, neatkarīgās Latvijas preses izdevumus, Valsts statistiskās pārvaldes pārskatus, kā arī ar PSRS pasu izsniegšanu saistītos dokumentus.

Reizē ar atsevišķu “pretpadomju elementu” arestiem, pret kuriem tūdaļ pat uzsāka izmeklēšanu un ierosināja krimināllietu, Latvijā tāpat kā citās t.s. Molotova-Ribetropa pakta interešu sfērās tika uzsākti priekšdarbi plašai iedzīvotāju deportācijai uz Sibīriju. Arī šeit PSRS un LPSR represīvās iestādes izmantoja to pieredzi, kāda bija uzkrāta “kulaku” izsūtīšanā PSRS lauksaimniecības kolektivizācijas laikā, poļu un citu tautību iedzīvotāju pārvietošanā no pierobežu apgabaliem trīsdesmito gadu beigās un 1940. gadā.

Iecerētās deportācijas mērķis bija apcietināt un pēc tam arī daudzos gadījumos fiziski izrēķināties ar Latvijas valstsvīriem, armijas virsniekiem, tiesu un policijas darbiniekiem, politisko partiju biedriem, ievērojamiem zinātniekiem, rakstniekiem, skolotājiem, citu profesiju pārstāvjiem un izsūtīt viņu ģimenes.

Vairāk nekā 15 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju deportāciju 1941. gada 14. jūnijā pēc PSRS valdības, PSRS Valsts drošības tautas komisariāta, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta rīkojumiem un norādījumiem, ar LK(b)P un vietējo padomju varas iestāžu atbalstu sagatavoja LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, kā arī Baltijas Sevišķā kara apgabala štāba 3.daļas darbinieki. To īstenojot, izsūtīšanā iesaistīja PSRS IeTK konvoja karaspēka daļas, Iekšlietu tautas komisariāta un milicijas darbiniekus, kā arī vietējos komunistiskās partijas un padomju aktīvistus.

Izsūtīšana notika galvenokārt pēc “šķiriskām pazīmēm” — arestēja tos, par kuriem bija savāktas ziņas par “kontrrevolucionāru” darbību un “pretpadomju aģitāciju”, kā arī bijušos Latvijas Republikas turīgākos pilsoņus. Arestēto vidū daudz bija lauku iedzīvotāju, kurus represēja galvenokārt kā Latvijas aizsargu organizācijas biedrus.

Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu.

1941. gada 14. jūnijā arestētos ieslodzīja dažādās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta labošanas darbu nometnēs, kur pret viņiem uzsāka izmeklēšanu, sagatavoja apsūdzības slēdzienus, kurus parasti nosūtīja apstiprināšanai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajā apspriedē.

Apsūdzības raksti lielākoties bija balstīti uz noziegumiem, kuri bija paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantā (galvenokārt tie bija t.s. kontrrevolucionārie noziegumi, kas izdarīti Latvijas Republikas laikā un t.s. pretpadomju aģitācija pirmajā padomju okupācijas gadā).

PSRS IeTK Sevišķā apspriede ieslodzītajiem piesprieda nāves sodu vai ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs no 3 līdz 10 gadiem.

Nāves sods tika izpildīts vairāk nekā 690 Latvijas iedzīvotājiem. Daļa arestēto, kuriem bija piespriests augstākais soda mērs, nomira vēl pirms nāves soda izpildīšanas. Ieslodzījuma vietās nomira vairāk nekā 3400 1941. gada 14. jūnijā arestēto Latvijas Republikas pilsoņu.

Četrdesmito gadu beigās daļu ieslodzīto no vispārēja tipa labošanas darbu nometnēm pārvietoja uz PSRS Iekšlietu ministrijas sevišķajām nometnēm, kur ieslodzījuma režīms bija vēl stingrāks.

Pēc soda termiņa beigām ieslodzītos nosūtīja izsūtījuma nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem.

1941. gada 14. jūnijā deportētās sievietes, bērnus un gados vecos cilvēkus izsūtīja mūža nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā mežrūpniecības uzņēmumos, kolhozos, padomju saimniecībās. Nometinājuma vietās nomira vairāk nekā 1900 izsūtīto Latvijas pilsoņu.

1941. gada 14. jūnijā deportētie dzimtenē varēja atgriezties piecdesmito gadu vidū, bet daudzi — tikai sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā.

Atbrīvojot no specnometinājuma, izsūtīšanas laikā atņemtais īpašums netika atdots.

Saskaņā ar 1948. gada 9. decembrī ANO pieņemto Konvenciju par genocīdu un sodu par to 1941. gada 14. jūnija deportāciju pamatoti var uzskatīt par genocīdu pret latviešu tautu.

Avots: 15.06.2001  Latvijas Vēstnesis, Nr. 93

Piebilstams, ka pēc sastādītajiem sarakstiem bija paredzēta arī otra izvešanas akcija, to realizēt nepaspēja, jo 1941. gada 22. jūnijā sākās vācu armijas uzbrukums Latvijas teritorijai.

Avots: Latvijas Valsts arhīvi

Latvijas iedzīvotāju deportācija 1941. gada 14. jūnijā. Fotogrāfijas autors nav zināms. Attēls no izdevuma "Baigais gads" (Rīga, 1942.)

Latvijas iedzīvotāju deportācija 1941. gada 14. jūnijā. Fotogrāfijas autors nav zināms. Attēls no izdevuma "Baigais gads" (Rīga, 1942.)

Latvijas iedzīvotāju deportācija 1941. gada 14. jūnijā. Fotogrāfijas autors nav zināms. Attēls no izdevuma "Baigais gads" (Rīga, 1942.)

1941. gadā uz PSRS austrumu apgabaliem deportēto Latvijas pilsoņu dzīvesvieta.
Autors: nezināms
Datējums: 1942. gads
Avots: Gunas Staris privātais arhīvs, Latvijas Kara muzeja fondi

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

5 lapa no 67
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu