Jaunumi


Ziemassvētku tradīcijas PDF Drukāt E-pasts

Ziemassvētku svinēšana iesākas 24. decembra vakarā. Kad dienā ir paveikti visi sagatavošanās darbi, pēcpusdienā iet uz pirti, bet pievakarē uzklāj Ziemassvētku galdu. Uz galda uzklātais baltais galdauts atgādina autiņus. Tad uz galda uzliek dažādus gavēņa ēdienus: dažāda veida zivis, cepumus, saldēdienus. Krēslas stundā visa ģimene sapulcējas ap galdu noskaita lūgšanu. Tad tēvs vai cits kāds no ģimenes vecākiem ņem no šķīvīša oblates, kas uzliktas galda vidū, un sadala tās klātesošajiem.

Latgalē oblates sauc par kaladām. Šis nosaukums ir pārņemts no lietuviešiem, kas tāpat kā dažas slāvu tautas Ziemassvētkus sauc par kalenda. Šis nosaukums saistās ar seno romiešu pirmās mēneša dienas nosaukums calendae. Pēc tam seko citu ēdienu baudīšana. Ēdienu daudzums simbolizē tās daudzās bagātīgās dāvanas dvēselēm, kādas ar savu ienākšanu pasaulē ir atnesis mums Jēzus. Šo vakariņu laikā dzied Ziemassvētku dziesmas.

Pie šīm svētku vakariņām kavējās ilgi, līdz pat iešanai uz Baznīcu, jo pusnaktīs, kā tas mēdz būt pilsētās, tiek noturēta eņģeļu Mise. Uz laukiem pirmā Mise Ziemassvētkos notiek agrā rīta stundā. Agrāk, kad lauciniekiem vēl bija zirgi, šie braucieni ar kamanām uz baznīcu pa sniegotiem, baltiem ceļiem, skanot pie zirga loka piesietiem zvārguļiem, bija brīnišķīgi. Baznīcā, dievkalpojuma laikā, visa tauta ar sajūsmu dziedāja gaišā prieka pilnās dziesmas. Mājās pārbraukuši, ēda Ziemassvētku pusdienas. Tās jau iepriekš bija sagatavotas un uzglabājās siltas sakurinātajās krāsnīs. Galvenais ēdiens Latgalē bija zupa, kur bija putraimu desas vai gaļas sānu kauliņi, kartupeļi, burkāni – viss kopā vienā katlā. Kamēr zemniekiem bija savas saimniecības, uz Ziemassvētku galda netrūka arī pašbrūvētā alus. Pēc tam visi gāja gulēt.

Otrā Ziemassvētku diena bija veltīta ciemiņu pieņemšanai vai iešanai ciemos. Agrāk svētīja trīs dienas, tagad- tikai divas. Bet uz laukiem atpūtās un īstā darbā negāja līdz pat jaungadam. Šajā laikā notika arī tā saucamā „čigānos iešana”: paģērbušies jaunieši gāja no mājas uz māju, kur dejoja, jokoja un saņēma cienastu. Citās zemēs šādiem apciemojumiem ir vairāk reliģisks raksturs: jaunieši iet no mājas uz māju, nesdami zvaigzni un dziedādami Ziemassvētku dziesmas (poļi tās sauc par kolendām), atgādinādami ar to Betlēmes ganus, kuri, atgriezušies no apciemojuma pie Jēzus Bērna silītes, priecīgo vēsti nesa pārējiem Betlēmes iedzīvotājiem. Mūsdienās, urbanizācijas gadsimtā, visas šīs Ziemassvētku tradīcijas sāk izzust.

 

 

Avots: www.eurika.lv

 
Advents ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks PDF Drukāt E-pasts

Adventa laiks ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kas sākas no ceturtās svētdienas pirms Ziemassvētkiem. Adventa laiks ir kristiešu liturģiskā gada sākums. Šis laiks tiek saistīts ar gavēni, mieru, klusumu un pārdomām. Šajā laikā no egļu zariem pītajā adventes vainagā tiek dedzinātas četras sveces, pa vienai katras gaidīšanas nedēļas svētdienā. Latviešu valodnieks Jānis Endzelīns ir piedāvājis šo laiku dēvēt vīriešu dzimtē, tas ir, par Adventu, bet katru tās svētdienu sieviešu dzimtē — par Adventi, tomēr mūsdienās šie jēdzieni bieži tiek jaukti.

Adventa laikā vienmēr ir 4 svētdienas, kā arī 4 pilnas nedēļas. Kristīgajā pasaulē katrai Adventes svētdienai ir sava pamattēma, kas ved tuvāk Ziemassvētku nakts noslēpumam:

1.svētdiena: Adventa vainagā tiek iedegta pirmā svece, sākas “atmošanās”un tuvošanās gaismai;

2.svētdiena: Svētie Raksti aicina uz samierināšanos, izlīgšanu un atvērtību;

3.svētdiena: šajā laikā cilvēki tiek aicināti dzīvot garā un pacietībā;

4.svētdiena: grēku nožēlas laiks.

Šajā laikā visa kristīgā pasaule gaida Kristus dzimšanu. Dziļi simboliska nozīme ir arī Adventa rotai – vainagam. Priežu, egļu, tūju vai kadiķu zari, no kuriem pin vainagu, liecina par cerību un mūžīgo dzīvību. Vainags veido apli, kas nozīmē mūžību un vienotību. Tā gredzena forma simbolizē uzticību Dievam un Viņa apsolījumiem. Adventa vainags norāda arī uz Kristu kā Karali un uzvarētāju pār tumsu ar savu Gaismu.

 

 
Sveicu Latvijas Valsts Proklamēšanas 98.gadadienā! PDF Drukāt E-pasts

 
Lāčplēša diena PDF Drukāt E-pasts

 

 

Par godu Latvijas brīvības cīnītājiem katru gadu 11.novembrī tiek atzīmēta Lāčplēša diena. Šajā dienā tiek godināta nozīmīgā Latvijas valsts armijas uzvaras pār Bermonta karaspēku. 1919. gada 11. novembrī Rīgā izšķīrās 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas liktenis. Pēc šīs kaujas kļuva skaidrs, ka Latvija ir nosargājusi savu neatkarību.

Laika posms no 1918. gada 18. novembra, kad tika proklamēta Latvijas valsts, līdz 1919. gada 11. novembrim - Rīgas atbrīvošanai no iekarotāju karaspēka - ir viens no sarežģītākajiem Latvijas vēsturē. Lai gan 1918. gadā tika pasludināta Latvijas neatkarība, valstī joprojām atradās vācu un krievu karaspēks. Tikai 1919. gadā, kad Latvijas Brīvības cīņu laikā iekarotājus padzina no Rīgas, kļuva skaidrs, ka valsts ir atguvusi un nostiprinājusi savu neatkarību. Neatkarīgās Latvijas valsts armijas uzvara (nozīmīgu atbalstu uzbrukumos latviešiem sniedza arī britu un franču karakuģi) pār saukto Bermonta karaspēku bija izšķiroša, tādēļ pieminot šo notikumu, 11. novembrī - Lāčplēša dienā - tiek godināti Latvijas brīvības cīnītāji.

Par Bermonta armijas uzbrukumu kļuva zināms pasaulē. Tā kā iebrucēju rīcība bija pretrunā ar rietumvalstu politiskajām interesēm, jau dažas dienas vēlāk Latvija sāka saņemt no ārzemēm sūtīto palīdzību - ieročus un pirmās nepieciešamības preces. Atbalstu izšķirošajās cīņās Latvijas karaspēkam sniedza arī britu un franču karakuģi.

Uzbrukumu bermontiešiem Latvijas valsts armija sāka 9. novembrī, un, lai gan cīņas bija grūtas, jau 11. novembrī Bermonta karaspēks tika padzīts no Rīgas.

Lāčplēša dienā Latvijā ir tradīcija ēku logos ielikt svecītes, tā godinot kritušo brīvības cīnītāju piemiņu. Rīgā cilvēki svecītes aizdedz Daugavmalā pie Rīgas pils mūra, kā arī Brāļu kapos. Par tradīciju kļuvis arī daudzviet Latvijā šajā dienā rīkot lāpu gājienus.

 

 


Avots: Nacionālo bruņoto spēku informatīvie materiāli.

 
Mārtiņdiena PDF Drukāt E-pasts

Zeme rīb, rati klaudz,
Kas to zemi rībināja?
Nu atbrauca Mārtiņdiena
Deviņiem kumeļiem.

Pēc Saules kalendāra Mārtiņi ir vidū starp Miķeļiem un Ziemassvētkiem, tas ir devītajā piecdienu nedēļā pēc Miķeļiem. Gregorija kalendārā, kas ir pamatā mūsdienu laika skaitīšanas sistēmai, Mārtiņi sanāk aptuveni 5.-6. novembrī.

Mārtiņi senajā kalendārā ir vienas dienas svinības, bet dainas piemin arī Mārtiņu vakaru ar dažādām izdarībām, kas, tātad, sākušās iepriekšējā vakarā. Līdzīgi Miķeļiem, kas apvienoti ar Apjumībām, arī Mārtiņi svinēti vienlaicīgi ar Apkūlībām. Pats vārds sevī ietver svinēšanas iemeslu: nobeigtu labības kulšanu. Tomēr šim laikam lauku sētā ir vēl cita svarīga iezīme: tas ir lopu kaušanas laiks. Liecība par to arī atrodama dainās, kas apraksta gaļas dažādību Mārtiņa – Apkūlību mielastā. Dainās minēts arī Miesmetis, kas līdz ar budēļiem iet no mājas uz māju. No šiem dainu aprakstiem var secināt, ka Miesmetis ir lopu kaušanas laika personificējums. Mārtiņos pabeigti arī lauku aršanas darbi, labība ir izkulta, graudi sabērti klētī.
Mārtiņu – Apkūlību svinību mielasts ir bagātīgs. Galvenie ēdieni, kas minēti dainās ir vistas un cūkas gaļa, pīrāgi, maize, alus, medus. Mārtiņu mielastam kauj gaili vai vistu, kas ir ziedojums Mārtiņam, līdz ar to tie ir arī Mārtiņa mielasta sastāvdaļa.

Pie pilna galda līksmībā un pārpilnībā norit Mārtiņu vakara svinības, kur netrūkst ne jautru dziesmu, ne deju, Mārtiņos arī beidzas klusais veļu laiks, kas sācies Miķeļos un sākas jautrā ķekatās jeb budēļos iešana, kas turpinās visu ziemu līdz pat Meteņiem. Šai budēļos iešanai ir rituāla nozīme. Budēļi simbolizē mirušos garus – veļus, kas sētai nes auglību, svētību, laimi, veselību un saticību. Mārtiņu laikā budēļi saukti arī par Mārtiņbērniem. Budēļu raksturīgākās maskas ir kaza, vilks, lācis, dzērve, mazais vīriņš, siena kaudze, labības kūlis, nāve, čigāni. Budēļus no sētas uz sētu ved budēļu tēvs un māte. Saimnieki budēļus aicina istabā, pacienā, izjautā par nākotni un budēļiem dodoties uz citu sētu, solās tos gaidīt atkal citu gadu.
Tāpat kā citos senās gadskārtas svētkos arī Mārtiņos ļaudis ievēroja dažādus ticējumus, veica laika vērojumus, pareģoja nākotni un ar dažādam darbībām centās to ietekmēt savā labā:

  • Mārtiņa vakarā priekš gulētiešanas meitām jānomazgā seja, bet nav jānoslauka. Pēc tam nav brīv runāt, tad naktī nāk nākamais vīrs un slauka seju.
  • Mārtiņu vakarā meitām, gulēt ejot, jāuzmet istabas vidū brunči. Kas sapnī pacels, tas apprecēs.
  • Kāds laiks Mārtiņos, tāds Ziemassvētkos.
  • Ja Mārtiņos kokos ir sarma – nākamgad būs daudz dārza augļu.

 

Mārtiņu svinībām beidzoties, Mārtiņu pavada līdzīgi citiem gadskārtas teiksmu dēliem:

Ej, Mārtiņ, ej, Mārtiņ,
Nu mēs tevi pavadām;
Nāc atkal citu gadu,
Tad mēs tevi gaidīsim.

 

Avots: Grīns M. Grīna M. Latviešu gads, gadskārta un godi.

 

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

7 lapa no 66
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu