Jaunumi


Izraksts no 6.Saeimas 29.oktobra sēdes stenogrammas PDF Drukāt E-pasts

Deklarācija Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā 6.Saeimas 29.oktobra sēdē tika pieņemta bez debatēm, bez publiskiem iebildumiem.

Izraksts no 6.Saeimas 29.oktobra sēdes stenogrammas:

Un otrs ir piecu deputātu... sešu deputātu parakstīts priekšlikums. Lūdz patstāvīgo priekšlikumu “Deklarācija par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā” izskatīt pēc likumprojekta “Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās”.

Vai kāds vēlas runāt “par” vai “pret” šo priekšlikumu? Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par sešu deputātu priekšlikumu par izmaiņām darba kārtībā. Lūdzu rezultātu! Par - 35, pret - 10, atturas - 16. Priekšlikums pieņemts. Izskatām tagad darba kārtības 36. jautājumu - “Deklarācija par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”. Dokuments nr. 4744. Kas ir ziņotājs par šo lēmuma projektu?

Jānis Mauliņš. Lūdzu!

J.Mauliņš (frakcija “Latvijai”).

Godātā Saeima! Šis mūsu lēmums būs mūsu nostāja pret mūsu karavīriem, kuri tiešām cīnījās par Latvijas neatkarību un pret to neganto ienaidnieku, kas mums bija uzbrucis 1940.gadā. Ir pateikta patiesība par to, kā tiek pasaulē novērtēti leģionāri 1946.gadā un vēlākajos gados no sabiedrotajiem Rietumos. Bet līdz šim ir bijusi dezinformācija par leģionāriem, un šo dezinformācijas upuru skaitā bija arī mūsu Valsts prezidents Ulmanis, Vācijas kanclers Helmuts Kols, kā arī mūsu lielās kaimiņvalsts prezidents Boriss Jeļcins. Lai novērstu šo dezinformāciju, lūdzu, nobalsosim par šo lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Debatēs deputāti pieteikušies nav. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par deklarāciju. Deklarācijas teksts jums ir izdalīts. Lūdzu rezultātu! Par - 50, pret - 8, atturas - 3. Deklarācijas teksts ir pieņemts.

Stenogrammu iespējams izlasīt šeit: www.saeima.lv

 
Profesora Ineša Feldmaņa referāts „Latviešu leģions: aktuālākās izpētes problēmas un risinājumi” PDF Drukāt E-pasts

Ļoti cienījamā Latvijas Valsts prezidentes kundze!

Ekselences!

Dāmas un kungi!

Iesākumā es gribētu uzsvērt, ka Latvijas vēsturnieku komisija, kura tika izveidota 1998.gadā, jūtami ir aktivizējusi pētniecības darbu par Vācijas okupācijas varas noziedzīgo politiku Latvijā Otrā pasaules kara gados. Pastiprināti tiek pētīts holokausts, nacistu izveidotā represīvā sistēma, precizēts nacistu terora un represiju apjoms. Īpašu uzmanību Latvijas vēsturnieki velta kolaborācijas problēmai, pasvītrojot, ka Latvijas iedzīvotāju sadarbību ar nacistu okupācijas varu  lielā mērā noteica pirmā padomju okupācija 1940.-1941.gadā un centieni atgūt tās rezultātā zaudēto Latvijas valstisko neatkarību. Latviešu vairākums bija saglabājis lojalitāti pret de facto iznīcināto Latvijas valsti.

Ļoti svarīga pētniecības problēma ir varas maiņas norise Latvijas teritorijā 1941.gada vasarā pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai. Pašlaik vēstures literatūrā ir satopami atšķirīgi un pretrunīgi viedokļi. Viena daļa vēsturnieku uzskata , ka pēc padomju karaspēka aiziešanas 1941gada jūnija beigās un jūlija sākumā pastāvēja varas vakuuma (t.s. "interregnum") periods , kura laikā latviešu pašaizsardzībnieki "bez vācu klātbūtnes un ziņas šāva ebrejus". Savukārt  citi pētnieki ir pārliecināti, ka vācieši jau kopš paša sākuma pilnībā kontrolēja situāciju un nepastāvēja nekāds ieildzis "interregnum" periods. Pēdejā laikā veiktie pētījumi lielākoties apstiprina tieši šo viedokli.

Nozīmīgs Latvijas vēsturnieku uzdevums ir  pētīt Latviešu SS brīvprātīgo leģiona vai vienkārši - Latviešu leģiona vēsturi un reizē atspēkot visai plaši izplatīto dezinformāciju sakarā ar latviešu līdzdalību Vācijas karaspēka vienībās nacistu okupācijas laikā. Nav nekāda pamata apgalvojumam par tiešu saistību starp Latviešu leģionu, kuru uzsāka veidot 1943. gada sākumā, un agrāko militāro vai paramilitāro vienību nodarītajiem kara noziegumiem. Latvijai nelabvēlīgās propagandas veidotā saikne: pašaizsardzība - policijas bataljoni - leģions pieraksta vainu piederības dēļ un neatbilst faktiem. Latviešu karavīri nepiedalījās represīvās darbībās, bet gan cīnījās  vienīgi  frontē.  Neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā. Leģions tika izveidots aptuveni gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības Latvijā. Ja kara beigās no agrākajām SD t.i nacistu partijas un SS organizācijas drošības dienestam pakļautajām struktūrām ieplūda arī personas, kas bija veikušas kara noziegumus, tad tas nepadara visu leģionu par noziedzīgu. Jau Nirnbergas kara tribunāla spriedumā, kas tika pasludināts 1946.gada 1. oktobrī, visai precīzi ir noteikts to personu loks, kuras iekļaujamas noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos (latviešu gadījumā - liels vairākums), ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus.

Latviešu leģiona izveidošana un darbība jāskata un jāvērtē visu nacistu okupēto un pārvaldīto zemju militāro formējumu pastāvēšanas un funkcionēšanas kontekstā. Šāds skatījums ir vēsturiski pamatots un paver plašas  iespējas salīdzinājumam. Tas parāda, ka Latviešu SS brīvprātīgo leģions Eiropā nebija nekāds izņēmums. Jau Otrā pasaules kara sākumā ieroču SS karaspēkā iekļāvās brīvprātīgie no "ģermāņu "zemēm - Dānijas, Norvēģijas, Holandes,Zviedrijas,Beļģijas un citām. Kara pēdējos gados SS karaspēks pakāpeniski zaudēja savu sākotnējo elitāro raksturu un pārvērtās no "fīrera gvardes" par  "multinacionālu armiju".  Vācijas militārā stāvokļa pasliktināšanās, lielie dzīvā spēka zaudējumi, kā arī krīze ģermāņu brīvprātīgo kustībā piepieda SS vadību atteikties no "rasistiskiem  priekštatiem un kritērijiem" SS vienību komplektēšanā un iesaistīt tajās arī "neģermāņu "tautas. SS karaspēkā parādījās franču, valoņu, ukraiņu, krievu, itāliešu, baltkrievu, kazaku, horvātu, latviešu, igauņu un citu tautu divīzijas vai mazākas vienības. Īpaša parādība SS karaspēkā bija musulmaņu vienības- piemēram, austrumturku ieroču vienība, tatāru kalnu brigāde vai Balkānos dzīvojošo musulmaņu pulki un divīzijas. 1944. gadā ieroču SS karaspēkā pavisam dienēja vairāk nekā 910.000 vīru. No tiem aptuveni 57 procenti nebija Vācijas vācieši.

Latvijā (arī Igaunijā) leģiona veidošana lielā mērā  notika tiešas mobilizācijas rezultātā. Īsto brīvprātīgo bija samērā maz. To īpatsvars nepārsniedza 15 - 20 procentus. Tas, ka vācu okupācijas vara visur lietoja apzīmējumu "brīvprātīgie " bija viltus manevrs, lai slēptu to ,ka mobilizācijas akcijas bija nelikumīgas. Arī latviešu militāro formējumu piederība SS karaspēkam bija formāla, tā nebija atkarīga no pašiem latviešu karavīriem. Nacisti gluži vienkārši nolēma no okupēto valstu iedzīvotājiem veidojamās vienības ieskaitīt ieroču SS. Viņiem bija vajadzīgs "dzīvais spēks", lai novilcinātu paredzamo un nenovēšamo militāro sakāvi.

Leģiona veidošana Latvijā norisinājās laikā, kad vācieši jau vairs netika uztverti kā "atbrīvotāji". Runājot pazīstamā latviešu rakstnieka Zigmunda Skujiņa vārdiem, "reiha ērgļa nagos pavadītais laiks cerību medu bija pārvērtis mielēs”. Neskatoties uz to daudzi latvieši konkrētajos vēsturiskajos apstākļos mobilizāciju leģionā uzskatīja par pieņemamu. Citi savukārt "gāja leģionā", pakļaujoties jebkurai bargai varai piemītošajai hipnozei. Jo sacelšanās pret bargu varu draud ar tūlītēju bezcerību, bet pakļaušanās varai it kā saglabā  vēl kādu iespēju.

Neapšaubāmi, ka latviešu leģionāru cīņa Vācijas pusē bija saistīta ar kolaborāciju.Tā ietvēra sadarbības momentu ar nacistu okupācijas varu. Taču šo sadarbību lielā mērā noteica Padomju Savienības agresīvā un noziedzīgā politika Baltijā 1940.-1941.gadā, tās rezultāti un sociāli psiholoģiskās sekas, kā arī centieni atgūt padomju okupācijas rezultātā zaudēto Latvijas neatkarību. Vācija latviešiem bija situācijas noteikts un uzspiests sabiedrotais. Otrā pasaules kara laikā neviens, pat lielvalstis nevarēja izraudzīties sabiedrotos, vadoties no ideoloģiskās pārliecības vai  arī no kaut kādiem morāliem  apsvērumiem. Visu noteica vienīgi tās vai citas puses intereses.

Grūti iedomāties, ka varētu izveidot Latviešu leģionu, ja Latvija 1940.gada vasarā netiktu okupēta un anektēta, bet tās iedzīvotāji pakļauti teroram un deportācijām. Vairāki vācu izcelsmes dokumenti šo norišu kontekstā spilgti atsedz ieroču SS sastāvā izveidotās 15. latviešu divīzijas karavīru noskaņojumu. Kādā no tiem ir teikts: (citēju) "Viņi vēlas pastāvīgu latviešu nacionālo valsti. Nostādīti izvēles priekšā - Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju ..., jo  vācu virskundzība viņiem šķiet mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja .. Latvijas okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālo pienākumu" (citāta beigas).

Latviešu leģionāri cīnījās pret Padomju Savienību, tāpēc  ka, nevēlējās, lai tā no jauna okupētu Latvijas teritoriju, terorizētu un iznīcinātu tās iedzīvotājus. Lai gan PSRS toreiz bija Lielbritānijas un ASV sabiedrotā, latviešu leģionāri to neuztvēra kā cīņu pret visu antihitlerisko koalīciju. Lielākoties viņi bija  pozitīvi noskaņoti pret Rietumu valstīm un saistīja ar tām lielas cerības uz Latvijas neatkarības atjaunošanu. Taču toreizējā  vēsturiskajā situācijā tā bija vistīrākā ilūzija. Rietumu lielvalstis piekāpās PSRS spiedienam, un neiebilda pret Latvijas un citu Baltijas valstu palikšanu PSRS satāvā.   Latvija, Lietuva, Igaunija izrādījās vienīgās okupētās valstis, kuru neatkarība netika atjaunota pēc Otrā pasaules kara. Tikai 1991.gadā Baltijas valstīm izdevās atgūt savu valstisko neatkarību.

Vairāki vācu izcelsmes dokumenti liecina, ka latviešu leģionāru vienībās, kas izgāja apmācību Latvijā, valdīja visai spēcīgi izteikts antivācu noskaņojums, kas izpaudās pat tādejādi, ka virsnieku aprindās tika apspriesta nepieciešamība aizsargāt Latviju vajadzības gadījumā arī pret vāciešiem. Visai daudzi latviešu karavīri uztvēra leģionu kā nākamās Latvijas nacionālās armijas kodolu un saistīja piedalīšanos karā pret PSRS ar cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Leģionāru uzskati spilgti atklājas vēstulēs piederīgajiem. Kā liecina pasta cenzoru atskaites, 15.latviešu divīzijas karavīru vēstulēs visai bieži tikusi izteikta doma, lai cīnītos, līdzās "negatīvam mērķim - aizsardzībai pret boļševismu", vajadzīgs arī pozitīvais - Latvijas autonomija. 1944.gada vasarā, frontei tuvojoties Latvijas robežām, šī prasība tomēr atvirzījusies otrajā plānā, jo galvenā doma bijusi par tiešiem draudiem, kas radušies dzimtenei.

Latviešu leģionāri bija spiesti cīnīties ļoti nelabvēlīgā situācijā. Tā saucamajai Latvijas Zemes pašpārvaldei nebija izdevies izkarot pat ne Latvijas autonomiju. Neskatoties uz to, tā aktīvi iesaistījās leģiona veidošanā. Tā bija liela politiska kļūda. Visa vara gan piederēja vāciešiem. Viņi pieņēma galvenos lēmumus. Nevienam latvietim faktiski nebija ietekme uz to, notiks iesaukšana leģionā vai nenotiks.

Svarīgs gan latviešu, gan arī citu Eiropas tautu sadarbības motīvs ar Vāciju bija "piedalīšanās krusta karā pret boļševismu." Taču atšķirībā, piemēram, no "ģermāņu brīvprātīgajiem" latviešu leģionāri necīnījās par nacionālsociālisma idejām un vāciešu proponēto "Jauno Eiropu". Viņi nebija fīrera "politiskie zaldāti". Pilnīga sveša viņiem bija pārliecība, ka nacionālsociālisms ir nākotnes ideoloģija. Latviešu leģionārus nesaistīja ne Vācijas ideoloģiskie, ne arī militārie mērķi. Vācija viņiem bija vajadzīga kā sabiedrotais, lai varētu cīnīties pret PSRS, pret boļševismu.

Paldies par uzmanību!

Vēsturnieku komisijas 7.rakstu krājuma atvēršanā Rīgas pilī, 2003.gada 14.janvārī

 

 
Latvijas Okupācijas muzeja pētnieka Ulda Neiburga raksts "Latviešu leģions un 16.marts" PDF Drukāt E-pasts

Latviešu leģions un 16.marts

No 1944.gada 16. līdz 19.martam latviešu leģiona 15. un 19. divīzija aizvadīja smagas kaujas pie Veļikajas upes, kurās abas vienības pirmo un arī vienīgo reizi kara laikā cīnījās kopā, latviešu virsnieku augstākajā vadībā. 16.marts kā latviešu leģiona atceres diena, tiek atzīmēts kopš 1952.gada, kad pēc Otrā pasaules kara Cedelghemas gūstekņu nometnē Beļģijā izveidotā "Daugavas Vanagu" organizācija to noteica par piemiņas dienu. Latvijā 16.martu sāka atzīmēt kopš 1989.gada, kad pirmoreiz Brāļu kapos pulcējušos bijušos latviešu leģionārus gan izgaiņāja padomju milicija, taču turpmākos gados šī diena tika pavadīta ar tradicionālo dievkalpojumu Doma baznīcā, gājienu pie Brīvības pieminekļa un piemiņas brīdi Brāļu kapos. Īpašu ažiotāžu gan Latvijas sabiedrībā, gan it īpaši ārzemēs 16.marta atcere ieguva 1998. un 1999.gadā. Ar Saeimas 1998.gada 17.jūnija lēmumu šis datums tika noteikts kā latviešu karavīru atceres diena, bet 2000. gadā tās oficiālais statuss tika atcelts, uzskatot, ka latviešu karavīrus pieminēt vislabāk būtu 11.novembrī - Lāčplēša dienā.

Otrā pasaules kara laikā Vācijas bruņoto spēku rindās kopumā cīnījās aptuveni 115 000 1906.-1928.gadā dzimušo latviešu karavīru. Sākumā daļa no tiem bija brīvprātīgie, bet vēlāk- mobilizētie. 1941.gada vasara spontāni radušās latviešu partizānu vienības izformēja, to vietā pieļaujot tikai skaitliski neliela kārtības dienesta izveidošanu. No 1941.gada rudens sāka veidot latviešu kārtības dienesta (policijas) bataljonus, kurus izmantoja cīņām Austrumu frontē, teritorijā no Somu jūras līča līdz pat Melnajai jūrai. 1943.gada 10.februārī Hitlers izdeva pavēli par latviešu leģiona formēšanu. Tas tika izveidots pārkāpjot 1907.gada Hāgas konvenciju, kas aizliedza okupētājvalstīm mobilizēt iekaroto zemju karavīrus. Ja sākotnēji vācu okupācijas vara  noraidīja Baltijas tautu karaspēka vienību izveidošanu cīņā pret PSRS par savas neatkarības atjaunošanu, baidoties, ka uzvaras gadījumā tas prasīs nevēlamas politiskas konsekvences, tad vēlāk tieši okupācijas varas neskaidri formulēti pastāvības  solījumi palīdzēja veidot motivāciju veiktajām mobilizācijām, situācijā, kad Sarkanā armija bija uzsākusi ofensīvu Rietumu virzienā. Latvijā no 1943.gada marta līdz 1944.gada septembrim norisinājās piecas lielākas mobilizācijas akcijas, iesaukšanu leģionā pamatojot ar vācu 1941.gada 19. decembra Noteikumu par darba pienākuma ieviešanu ieņemtajos Austrumu apgabalos, bet vēlāk formāli atsaucoties uz Latvijas Kara klausības likumu ievērošanu.

1943.gada pavasarī pie Ļeņingradas izveidoja 2.latviešu SS-brīvprātīgo brigādi, kas no 1943.gada aprīļa līdz 1944.gada janvārim cīnījās Volhovas frontē. 1943.gada vasarā Latvijā sāka formēt 15.latviešu SS-brīvprātīgo divīziju, bet 1944.gada februārī 2.latviešu brigādi pārveidoja par 19. latviešu SS-brīvprātīgo divīziju. Abas divīzijas tika iekļautas VI SS korpusā un cīnījās Krievijā- pie Novosokoļņikiem, Veļikajas upes, Bardovo- Kudeveras pozīcijās un pie Opočkas, bet 1944.gada jūlijā ar smagām kaujām atkāpās uz Latviju. 19.latviešu divīzija turpināja cīņas Vidzemē- pie Lubānas, Tirzas, Kārzdabas, Mores, bet kara beigās- Kurzemē pie Džūkstes, Lestenes, Blīdenes un Irlavas. 15.latviešu divīziju nosūtīja pārformēšanai uz Vāciju, kur tās atsevišķas vienības no 1945.gada janvāra līdz maijam aizvadīja cīņas Rietumprūsijā, Pomerānijā un Berlīnes ielenkumā.  Vācijas bruņoto spēku sastāvā cīnījās arī 6 latviešu robežapsardzības pulki, 3 policijas pulki, vairāki būvbataljoni un būvpulki, aviācijas leģions "Latvija" un citas vienības. Latviešu jauniešus iesaistīja Vācijas valsts darba dienestā un gaisa spēku palīgu dienestā.

Latviešu leģionāru noskaņojumu Otrajā pasaules karā raksturo arī daudzi vācu un padomju drošības iestāžu sastādīti ziņojumi. Drošības policijas un SD komandieris Latvijā R.Lange savā 1943.gada 1.augusta pārskatā rakstīja: "Šeit, sevišķi virsnieku aprindās, bieži tiek apspriests jautājums par valsts aizsardzības nepieciešamību vācu atkāpšanās gadījumā. Latvieši, kuri atrodas frontē, vairāk uzstājas par sadarbību ar vāciešiem, bet tajās latviešu karaspēka vienībās, kuras atrodas dzimtenē, arvien vērojams krasi nacionāls noskaņojums un visa vāciskā noliegšana. Virsnieku korpuss acīmredzot atrodas šovinistisko aprindu augošajā iespaidā. Tas pastiprina nedisciplinētību un vāciešiem naidīgas izpausmes karaspēkā". Pat PSRS Valsts Drošības Tautas komisārs V.Merkulovs 1943.gada 24.jūlija bija atzīmējis: "...Leģiona formēšanu vācieši uzsāka 1943.gada februāra beigās. Formāli tika pasludināts, ka leģions tiek veidots uz brīvprātības pamatiem, tomēr faktiski leģiona formēšana notika noteiktu vecuma grupu vīriešu piespiedu mobilizācijas kārtībā".

Dažādi ir arī vācu augstāko komandieru latviešu leģionāru militāro spēju novērtējumi cīņu laikā. Tā, 15.divīzijas komandieris Heilmans 1944.gada 1.aprīlī pēc smagajām cīņām Veļikajas upes krastos, kas prasīja gandrīz divus tūkstošus latviešu leģionāru dzīvību, savus karavīrus raksturoja sekojoši: "Trūkst daudzu virsnieku, sevišķi instruktoru. Komandieri ir nepieredzējuši vienību vadīšanā un audzināšanā. Instruktori ir nepietiekami apmācīti. Vienību apmācības stāvoklis ir ļoti trūcīgs. Sliktais apmācību un audzināšanas stāvoklis sevišķi slikti atsaucas uz apiešanos ar ieročiem, zirgiem, satiksmes līdzekļiem un darba rīkiem. Vienības kodolam, kam pēdējās kaujās bija lieli zaudējumi, cīņas griba un cīņas gars ir labs, jauns iesaistījums kaujās ļoti problemātisks[...] Divīzija pie pašreizējā vājā apbruņojuma un apmācības stāvokļa piemērota ļoti ierobežotai izmantošanai aizsardzībai". Savukārt pēc cīņām Kurzemes frontē, kur latviešu leģionāriem bieži vien nācās izturēt daudzskaitlīgu pretinieka pārspēku un aizstāvēt vēl pēdējo sarkanās armijas neiekaroto Latvijas teritoriju, armiju grupas "Kurland" virspavēlnieks Hilperts 1945.gada 1.aprīlī savā ziņojumā armijas ģenerālštābam Vācijā sniedza 19.divīzijas raksturojumu: "Kaujas spēju ziņā, arī uzbrukumu operāciju veikšanai - teicama divīzija. Tas sakāms, neskatoties uz jaunāko rotu komandieru pašreizējo iztrūkumu. Ļoti laba pulku un divīzijas vadība. Mierīgos frontes sektoros, tā var kļūt politiski nestabila", kas parāda arī latviešu karavīru noskaņojumu un cīņu motivāciju.

Par latviešu leģionāru izrādīto varonību kauju laukos liecina daudzais saņemto apbalvojumu skaits. Ir zināms, ka ap 3000 vācu pusē karojošo latviešu karavīru apbalvoti ar 1. un 2.pakāpes dzelzskrustiem, deviņu latviešu vārdi ierakstīti Vācijas bruņoto spēku Goda sarakstos, bet sešpadsmit latviešu karavīri saņēmuši Vācu krustu zeltā. Divpadsmit latviešu leģionāri (pulkvedis Voldemārs Veiss, kapteinis Žanis Butkus, virsnieka vietnieks Žanis Ansons, pulkvedis Kārlis Aperāts, kapteinis Miervaldis Ādamsons, virsleitnants Roberts Ancāns, leitnants Alfrēds Riekstiņš, virsleitnants Roberts Gaigals, pulkvežleitnants Nikolajs Galdiņš, virsleitnants Andrejs Roberts Freimanis, pulkvežleitnants Andrejs Voldemārs Reinholds, kaprālis Kārlis Sensbergs) Otrā pasaules kara laikā kļuva par Bruņinieka pakāpes Dzelzskrusta kavalieriem, pie tam tas ir lielākais nevācu tautības karavīru skaits, kas saņēmuši šo apbalvojumu.

Taču leģions nav tikai latviešu karavīru izrādītā dzimtenes mīlestība, cīņu ugunīs rūdītā draudzība un varonība kaujas laukos, bet tā ir arī piespiedu mobilizācija okupācijas karaspēkā un pretošanās tai, tās ir arī neskaitāmas balto bērza krustu rindas, daudzi desmiti tūkstoši kritušo, sakropļoto un dzīves likteņa nesaudzēto. Piemēram, Ģenerālkomisāra Rīgā O.H.Drekslera 1944.gada 1.februāra ziņojumā par mobilizāciju gaitu teikts, ka laikā no 1943.gada marta līdz 1944.gada februārim iesaucamo kopskaits bijis reģistrēts- 101 918, no tiem ieradušies- 85 869, nav ieradušies- 18 156 (17,8%). Sākotnēji bargākais sods par izvairīšanos no mobilizācijas varēja būt līdz pat 6 mēnešiem ieslodzījuma. 1943.gada 24.novembrī tika nodibināta Sevišķā kara tiesa, paredzot arī nāves soda piespriešanu. 1944.gada vasarā Berlīnē tika pieņemts lēmums, kas gan nekad oficiāli netika publicēts, ka ikvienu personu, kas nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā var nošaut.

Svarīgi ir rast objektīvu skatījumu par latviešu leģionāru cīņām Otrajā pasaules karā, skatot to citu Vācijas un tās sabiedroto okupēto un pārvaldīto zemju militāro formējumu pastāvēšanas kopējā kontekstā. Jāatceras, ka Otrā pasaules kara laikā Trešā reiha bruņotajos spēkos cīnījās vairāk nekā miljons cittautiešu, ap 600 000 gandrīz četrdesmit nevācu tautu karavīru ietilpa vācu Ieroču -SS (Waffen-SS) karaspēkā. Jānorāda uz principiālām atšķirībām, piemēram, starp dāņu, beļģu, holandiešu un citu okupēto Rietumeiropas valstu leģionāriem no vienas puses, latviešu un igauņu leģionāriem no otras puses, un, piemēram, krievu leģionāriem ģenerāļa A.Vlasova armijā no trešās puses Atšķirībā no Rietumeiropas, kur tās okupēto valstu iedzīvotāji piedzīvoja tikai vienu- nacistiskās Vācijas vai tās sabiedroto okupāciju, bet neskatoties uz to- brīvprātīgi stājās okupētājvalsts karaspēkā, latviešu leģionāri  cīnījās pret tās valsts karaspēku, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību, iznīcinājusi tās armiju un veikusi represijas pret civiliedzīvotājiem, bet vēlāk draudēja to okupēt otrreizēji. Piederība Ieroču-SS karaspēkam no latviešu karavīriem nebija atkarīga, tāpat kā tiem nebija nekāda sakara ar nacistiskās Vācijas noziegumiem un ideoloģiju.

Nirnbergas tiesas procesā pēc Otrā pasaules kara par noziedzīgām pasludināja sekojošas nacistiskās Vācijas organizācijas: NSDAP, Valsts slepenpoliciju (Gestapo), Drošības dienestu (SD) un SS organizāciju. Tribunāla nobeiguma dokumenti arī paredzēja, ka tas attiecināms uz "personām, kas piederēdamas pie šīs organizācijas, personiski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja,  un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos". Latviešu leģionāru statusa noteikšana īpaši aktuāla bija pēc Otrā pasaules kara, tiem atrodoties karagūstekņu nometnēs Vācijas okupācijas zonās. Šī problēma bija saistīta ar bijušo leģionāru tiesībām pievienoties saviem tuviniekiem pārvietoto personu (DP) nometnēs un izceļošanu uz ASV un citām Rietumu valstīm. Pēc vairākām diskusijām par atšķirībām starp latviešu leģionāriem un vācu SS formāciju piederīgajiem, ASV pārvietoto personu komisija Frankfurtē 1950.gada 1.septembrī pieņēma galīgo lēmumu, ka "Baltiešu ieroču SS vienības (baltiešu leģioni) ir uzskatāmi kā atšķirti un īpatni nolūkā, ideoloģijā, aktivitātēs un SS kvalifikācijās, un tādēļ komisija tās neuzskata kā ASV naidīgas".

Arī LR Saeima 1998.gada 29.oktobrī pieņēma Deklarāciju par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, kas paredz, ka ‘Latvijas valdības pienākums ir 1) prasīt no okupētājvalstīm un to tiesību pārņēmējvalstīm, lai tās saskaņā ar starptautisko tiesību normām samaksātu Latvijas pilsoņiem, to ģimenes locekļiem un mantiniekiem kompensācijas par zaudējumiem, kas tiem radušies sakarā ar prettiesisku mobilizāciju okupētājvalstu armijās, 2) rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs". Latviešu leģionāru cīņas Otrajā pasaules karā ir mūsu jaunāko laiku vēstures neatņemama sastāvdaļa. Atcerēties kritušos cīņu biedrus, savus draugus un tuviniekus ir vēl dzīvo piederīgo svēts pienākums. Atcerēties savus karavīrus, kaut svešās uniformās tērptus, bet bez kādas reālas izvēles iespējas kara virpuļos ierautus, ir arī Latvijas valsts un sabiedrības pienākums. Tajā pašā laikā jāatceras, ka atskatoties uz latviešu karavīru kaujām vairāk ka pusgadsimtu atpakaļ, mēs nedrīktam pieiet tām vienkāršoti, tās tikai glorificējot vai noniecinot. Mums jāsaprot, ko esam ieguvuši, bet vēl vairāk- ko esam zaudējuši Otrā pasaules kara nežēlīgajās likteņdzirnās...


Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks

Raksts pārpublicēts no Latvijas Okupācijas muzeja mājas lapas www.omf.lv.

Šī tēma apskatāma arī Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijā.

 

 
Nacionāla valsts Latvija PDF Drukāt E-pasts

Latvija 2012.gada 18.februāra tautas nobalsošanā ir saņēmusi Latvijas pilsoņu kopskaita konstitucionālā vairākuma atbalstu valsts valodai kā negrozāmai vērtībai.

 

Pret divvalodību ir nobalsojis pārliecinošs Latvijas pilsoņu kopskaita vairākums.

 

Līdz ar to jebkādi mēģinājumi grozīt valsts valodas statusu Latvijā ir juridiski neiespējami.

 

Latvijas Republika ir stingri nosargājusi savu valstiskās dibināšanas pamatu — latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības.

 

Un tas nav grozāms mūžīgi mūžos.

 

Te ir iespējams iegūt pilnu informāciju par balsošanas rezultātiem:
http://www.tn2012.cvk.lv/

 
Kā nobalsot PRET divvalodību, ja nav iespējams nokļūt līdz balsošanas iecirknim? PDF Drukāt E-pasts

Latvijā ir ļoti daudz vecāka gadagājuma cilvēku, kuriem tautas nobalsošanas dienā 18.februārī būs grūti vai pat neiespējami nokļūt līdz balsošanas iecirknim dažādu apstākļu dēļ. Ikviens no viņiem vēlētos balsot PRET divvalodību, bet nav neviena, kas palīdzētu...

Līdz tautas nobalsošanai atlikušajās dienās apzināsim visus savus radus, draugus, paziņas, paziņu paziņas, kaimiņus, kam vajadzīga mūsu palīdzība. 18.februārī sēdīsimies pie sava spēkrata stūres un vedīsim viņus uz balsošanas iecirkni (un atpakaļ).

Tas būs svētīgs darbs mūsu mīļās Latvijas nākotnei!

Ja nav iespējams nodrošināt nokļūšanu līdz balsošanas iecirknim, tad palīdzēsim viņiem uzrakstīt pieteikumu iecirkņa komisijai par balsošanu savā dzīvesvietā.

uzsaukums

 

Informācija par balsošanu mājās tiem Latvijas pilsoņiem, kuri veselības stāvokļa dēļ nevar ierasties balsošanas telpās:

Balsot savā atrašanās vietā drīkst vēlētāji, kas veselības stāvokļa dēļ nevar nobalsot vēlēšanu iecirknī, un šo vēlētāju aprūpētāji. Citi balsot ārpus balsošanas telpām nedrīkst! Pieteikties balsošanai atrašanās vietā var no 8. februāra līdz 18. februārim, uzrakstot iesniegumu.

Iesniegumā (veidlapas attēls pievienots zemāk, http://web.cvk.lv/pub/upload_file/Iesniegums_balsosanai%20atrasanas%20vieta.pdf ) jānorāda:

1) vēlētāja vārds, uzvārds, personas kods;

2) iemesls, kāpēc nepieciešama balsošana atrašanās vietā;

3) adrese, kur jāierodas vēlēšanu komisijai;

4) kontakttālrunis;

5) vēlams norādīt arī ēkas ārdurvju kodu, ja tāds ir.

Iesniegums jānogādā iecerētai balsošanas vietai tuvākajā vēlēšanu iecirknī (visu Latvijas iecirkņu saraksts: http://web.cvk.lv/pub/public/30314.html) tā darba laikā. No 8. līdz 17. februārim vēlēšanu iecirkņu darba laiks būs četras stundas dienā.

Iesniegumu vēlēšanu iecirknī drīkst nogādāt jebkāda vēlētāja uzticības persona – radi, draugi, paziņas, kaimiņi, pastnieks, sociālās aprūpes darbinieks utt. Vēlētāja uzticības persona iesniegumu vēlētāja vārdā var aizpildīt arī vēlēšanu iecirknī. Tad iesniegumā papildus norādāms uzticības personas vārds un uzvārds.

Iesniegumu drīkst rakstīt arī brīvā formā.

Iesniegumu vēlēšanu iecirknī drīkst nogādāt arī tautas nobalsošanas dienā — 18. februārī. Tomēr jāliek vērā, ka vēlēšanu komisijai obligāti jāapmierina tikai tie iesniegumi, kurus tā saņēmusi līdz 12.00. Pēc 12.00 saņemtie iesniegumi ir apmierināmi, ja komisijas darbiniekiem iespējams ierasties vēlētāja atrašanās vietā līdz vēlēšanu iecirkņa slēgšanai 22.00.

Dokumenti:

veidlapa

 
« SākumsIepriekšējā616263646566NākamāBeigas »

64 lapa no 66
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu