Jaunumi


Igaunijas Neatkarības diena PDF Drukāt E-pasts

24.februārī Igaunija svin valsts svētkus - Neatkarības pasludināšanas gadadienu.

Svētku sarīkojumi šajā dienā tiek rīkoti visā valstī.

Igaunijas Republikas dzimšanas diena ir 1918. gada 24. februāris, kad Igaunijas glābšanas komiteja Tallinā pieņēma manifestu, kurā pasludināja neatkarīgu un demokrātisku republiku. Šajā dienā Igaunijas amatpersonas, diplomāti un patriotiski noskaņotie pilsoņi piedalās svinīgos pasākumos, godinot valsti tās pastāvēšanas gadadienā.

Lūkojoties Igaunijas vēsturē, redzams, ka pirmos 22 neatkarības gadus Igaunija piedzīvoja nestabilitāti politiskajā dzīvē ar politisko partiju likvidāciju, un pirmais Igaunijas prezidents tika ievēlēts tikai 1938. gadā. Igauniju 1940. gada jūnijā okupēja Sarkanā armija un augustā tā tika iekļauta Padomju savienības sastāvā. Igaunijas Republika tika deklarēta 1988. gada 16. novembrī ar Neatkarības deklarāciju, bet formāli neatkarība no PSRS tika atjaunota 1991. gada 20. augustā. Galvaspilsēta Tallina ir viena no pilsētām Eiropā, kas vislabāk saglabājusies no Viduslaikiem un kuras vecpilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Godinot Igaunijas Republikas Neatkarības dienas svinības, novēlu Igaunijas valstij un tautai arī turpmāku uzplaukumu un labklājību!

 

Avots: www.visitestonia.com

 

 
Pelnu diena PDF Drukāt E-pasts

Pelnu diena, arī pelnu trešdiena, ir septītā trešdiena pirms Lieldienām, kā arī Lielā gavēņa pirmā diena. Katru gadu Pelnu diena iekrīt citā datumā, jo arī Lieldienu datums katru gadu mainās. Tā parasti ir diena no 4. februāra līdz 10. martam. Šogad tā iekrīt 14. februārī.

Pelnu diena ir trešdiena, skaitot četrdesmit dienas pirms Lieldienām, bet izslēdzot svētdienas kā Jēzus augšāmcelšanās dienas, kurām nav gavēņa rakstura. Nav pieņemts rīkot kāzas, kristības un citus ar priecīgām izklaidēm saistītus pasākumus. Tā vietā lielāka uzmanība tiek pievērsta Bībelei, lūgšanai un grēksūdzei. Pelnu dienas novakarē draudzēs notiek īpaši dievkalpojumi. Altārus šajā dienā ietērpj violetajā krāsā, kas simbolizē ciešanas un grēknožēlu.

Pelnu dienā kristieši veic grēku nožēlu. Ticīgajiem uz galvas tiek kaisīti pelni, kā arī no tiem uz pieres tiek uzvilkts krusts.

Šīs dienas nosaukums cēlies no pelnos ierušinātas uguns, kas bija vajadzīga, senajiem latviešiem līdumu līšanā un izdedzināšanā jauniem tīrumiem, kur iekopt laukus, tādējādi paplašinot saimniecību. Šo darbu veica pieaugušie vīrieši, tāpēc minētā diena arī saistīta ar pieaugušo dēlu un jauno puišu iziešanu pieaugušo dzīvē. Līdz ar to iegājies, ka tieši Pelnu diena asociējās ar jaunu saimniecību dibināšanu, kas saimniekiem turklāt bija arī diena, kad varēja mainīt kalpus.

Tautā Pelnu dienu pazīst kā jaunu saimniecību dibināšanas laiku, pārcelšanos uz jaunu dzīves vietu. Jaunlaulatais pāris ņēm līdzi no vecā pavarda pelnus kā vecās vietas svētību. Turpretī mājinieki met pelnus pakaļ aizgājējiem, lai tos nepiemeklē nelaime un sliņkums. Pelnu dienas trešdiena bijusi arī derēšanas vai atsacīšanās - norēķināšanās diena. Pelnu dienā cepa pelnu plāceni: plāceni pelnos ar kaņepēm un gaļas "circeņiem" miežu mīklā. Bet parasto maizi cept nedrīkstēja. Ja cepšot, maize cauru gadu pelēšot. Pelnu dienā pelnus izgrāb no pavarda un izkaisa tīrumā vai dārzā. Pelnu dienas ticējumi:

  • Pelnu dienā piekar pelnu kulītes, lai kāpostiem nemetas tārpi.
  • Ir jāmazgā krekli- tad tie būs koši balti.
  • Ja Pelnu dienā kaut ko no lauka ved mājās - tad pārved arī peles.
  • Pelnu dienā no plīts pelni jāizgrābj un jāuzglabā tie līdz vasarai. Kad dārzā uz kāpostiem uzrodas kāpuri, tad vajag uz kāpostiem uzbērt pelnu dienas pelnus.
  • Bijis ierasts pelnu dienas vakarā stāstīt pasakas.
  • Pelnu kulītes piekārējam Lieldienās ir jādāvina ola.
  • Pelnus bēr arī lopiem spalvā pret dunduriem.

· Ja sēj pelnus tīrumā, nākamajā vasarā būs laba raža.

· Pelnu dienā nedrīkst vērpt, lai jēri neklīstu.

· Pelnu dienā jātin lieli un cieti dzijas kamoli, tad vasarā aug cietas un lielas kāpostgalvas un lieli kartupeļi.

· Lopiem jākaisa spalvā pelni, tad tos vasarā mušas un dunduri nekodīs.

Avots: www.eurika.lv

 
16.februāris - Lietuvas valsts atjaunošanas 100. gadadiena! PDF Drukāt E-pasts

Vissirsnīgākie sveicieni Lietuvai valsts atjaunošanas 100. gadadienā! Svinam kopā!


Nuoširdžiausi sveikinimai Lietuvai valstybės atkūrimo šimtmečio proga! Švęskime kartu!


Warmest congratulations to Lithuania celebrating the 100th Anniversary of the Restoration of the State! We celebrate together!

 
Meteņi - seni latviešu pavasara sagaidīšanas svētki PDF Drukāt E-pasts

Meteņi jeb metenis ir seni latviešu pavasara gaidīšanas svētki, kurus svin februārī vai marta sākumā, 7 nedēļas pirms Lieldienām.

Meteņu svinēšanā saglabājušās senas vecā gada aizvadīšanas tradīcijas, jo senajām indoeiropiešu tautām gadumija bijusi tagadējā februāra vidū. Agrāk latviski ar vārdu „meti” apzīmēja laika griežus.

Meteņos bija jāēd un jādzer līdz mielēm. Šajā laikā tika kautas cūkas, tāpēc tradicionālie svētku ēdieni bija cūkas galva un plāceņi. Vecāki meta dāvanas saviem bērniem no istabas augšas, jo Laima meteņos no augšas metot savas dāvanas. Tāpat kā visos ziemas svētkos, arī šajā laikā gājuši ķekatās un braukuši ciemos.

Meteņu ticējumi:

  • Meteņa vakarā veļ sniega kamolus, lai kāpostiem būtu lielas galviņas.
  • Bērniem jādod ēst cūkas šņukuru - tad labi mācēs rakstīt.
  • Ja Vastlāvī vērsis uz ceļa zirga pēdā dabū nodzerties - būs laba raža.
  • Ja Metenī gans skrien trīs reizes ap māju - vasarā govis nebizo.
  • Kāds laiks Vastlāvī - tāds būs arī Lieldienās.
  • Ja Vastlāvja dienā Mēness trīs dienas vecs - būs labs gads; ja vecāks - tad slikts.
  • Ja Metenī vējains laiks - būs auksts pavasaris.
  • Ja Vastlāvjos ir sniegs uz jumtiem - vasarā būs daudz sēņu un ogu.
  • Ja Metenī palāses tā pil, ka gailis var padzerties, - būs labs un auglīgs gads.
  • Lai vasarā rudzi saulē neizdegtu - Meteņa vakarā nedrīkst pie uguns maizi ēst.
  • Ja Vastlāvī sauss laiks - būs ražīgs gads.
  • Ja Vastlāvī snieg vai līst - būs bagāts ogu gads.
  • Meteņa dienā ar ragutiņām brauc no kalniem vai ar zirgu pabrauc kādu gabalu. No kalniņa jālaižas deviņas reizes priekš saules. Jo augstāks kalns un jo tālāku ragutiņas skrien, jo kuplāki un garāki lini.

Avots: www.folklora.lv

 

 
Latvijas starptautiskā atzīšana de iure 1921. gada 26.janvārī PDF Drukāt E-pasts

Īstenojot neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanas ideju, tika uzsākta Latvijas ārpolitikas un diplomātiskā dienesta veidošana. 1917. gada 2. decembrī izveidotā Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes Ārlietu nodaļa Petrogradā nodibināja pirmos diplomātiskos sakarus ar rietumvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem. Nodaļa darbojās līdz Latvijas valsts proklamēšanai.

Par pirmo ārlietu ministru jaunajā valdībā izraudzīja Z.A.Meierovicu. Latvijas ārlietu dienesta īpatnība bija tā, ka Ārlietu ministriju nodibināja pēc pirmo diplomātisko pārstāvniecību izveidošanas. Sākotnēji ārlietu dienesta darbība norisinājās galvenokārt ārvalstīs, jo no 1918.gada novembra līdz 1919.gada jūnija beigām gandrīz visa Latvijas teritorija bija okupēta. Latvijas diplomātisko pārstāvju delegācija darbojās Parīzes miera konferencē, ārzemēs tika dibinātas pirmās diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības un informācijas biroji. Ārlietu ministrs vadīja un veidoja ārlietu dienestu sadarbībā ar Pagaidu valdību, kura darbojās neokupētajā Latvijas daļā.

1919.gada augustā izveidoja Ārlietu ministriju. Sākotnēji tās struktūrā bija pieci departamenti, turpmākajos gados notika vairākas reorganizācijas. 1940.gadā Ārlietu ministrijā darbojās trīs departamenti - administratīvais, līgumu un politiskais.

Latvijas starptautiskā atzīšana de iure 1921.gada 26.janvārī kļuva par pamatu Latvijas diplomātu akreditācijai sūtņa statusā. Līdz tam vairākās Latviju de facto atzinušajās valstīs darbojās diplomātiskie pārstāvji. 1940.gadā Latvija bija pārstāvēta 25 valstīs.

Pēc okupācijas 1940.gadā daļa diplomātisko pārstāvju atteicās atgriezties Latvijā un turpināja darbību akreditācijas valstīs, pārstāvot pēdējo neatkarīgās Latvijas valdību un tās ārlietu dienestu.

Daudzas valstis neatzina 1940.gadā notikušo Latvijas okupāciju. Saskaņā ar starptautisko tiesību normām, Latvijas Republika turpināja pastāvēt de iure. Piecdesmit gadus (1940-1991) diplomāti ārzemēs nenogurstoši atgādināja pasaulei par Latvijas esamību un aizstāvēja tās intereses. Latvijas Republikas diplomātiskais dienests ārzemēs pastāvēja bez pārtraukuma līdz valsts neatkarības atjaunošanai un to vadīja pārstāvniecību vadītāji Londonā un Vašingtonā.

Pēc 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas Latvijas Republikā tika uzsākta ārlietu dienesta veidošana. Paralēli darbojās Latvijas diplomātiskais dienests ārzemēs, ko vadīja sūtniecība Vašingtonā. Pārejas periodā (no 1990.gada maija līdz 1991.gada augustam) tas nodibināja neoficiālus kontaktus ar Latvijas valdību, bet nebija tai pakļauts. Pēc pilnīgas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991.gada 21.augustā, sākās neatkarības atjaunošanas starptautiskā atzīšana. Atjaunotā Latvijas Republika tika uzskatīta par pirmskara Latvijas Republikas tiesību pārmantotāju. Tas ļāva īstenot Latvijas ārpolitiku pilnā apjomā saskaņā ar starptautiskajās attiecībās pieņemto praksi. Latvijas ārlietu ministrijas sastāvā iekļāva diplomātiskā un konsulārā dienesta struktūrvienības, kas darbojās ārzemēs. Atjaunojot un nodibinot diplomātiskās attiecības, atvēra jaunas vēstniecības, par vēstniecībām tika paaugstinātas sūtniecības Vašingtonā un Londonā. Ilgus gadus tās bija kalpojušas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas mērķim un bija tās tiesiskās eksistences simboli. Pirmskara diplomāti bija godam izpildījuši savu valstisko un diplomātu misiju.

Šodien Latvijas Republikas Ārlietu ministrija ir atbildīga par valsts suverēno tiesību un interešu īstenošanu starptautisko attiecību jomā un Latvijas fizisko un juridisko personu interešu aizsardzību ārvalstīs. Latvijas diplomātiskajam dienestam ir tikpat gara vēsture kā mūsu valstij - tā ir vienīgā Latvijas Republikas institūcija, kas bez pārtraukuma darbojusies kopš valsts dibināšanas līdz mūsdienām.

(No Latvijas Republikas ārlietu dienesta vēstures)

Dzintara Rasnača komentārs:

Šim vērtīgajam vēsturiskajam notikumu izklāstam noteikti jāpievieno arī līdz šim noklusētā informācija par šīs vēsturiskās dienas atzīmēšanu pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē un deviņdesmito gadu pirmajā pusē - laikā, kad izšķīrās, kādu ceļu Latvijai turpmāk iet. Tiesiskās turpinātības vai jaunas valsts ceļu...

Pirms un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šo dienu regulāri atzīmēja tikai Latvijas Pilsoņu komiteja un to atbalstošās organizācijas - 18.Novembra Savienība, un LTF Rīgas Vidzemes priekšpilsētas nodaļa. 
Vairākus gadus pēc kārtas šī pasākuma ietvaros tā dalībnieki nolika ziedus pie pirmā Latvijas Republikas prezidenta Jāņa Čakstes kapa un pie Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica kapa. Tolaik ļoti svarīgi bija akcentēt ikvienu publisku darbību, kas atgādina par 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas Republikas tiesisko turpinātību, jo valdošo vairākums tolaik pārsvarā iestājās par jaunas valsts - Otrās Republikas veidošanu.

Svarīgi piebilst, ka Jāņa Jurkāna un dažu nākamo ārlietu ministru vadītā Ārlietu ministrija šai Latvijas vēsturē un tās ārpolitikā nozīmīgajai dienai neveltīja pienācīgu cieņu un uzmanību, to ignorēja. 
Tikai Piektās Saeimas darbības noslēgumā - 1995.gada 21.septembrī tika pieņemti grozījumi likumā "Par svētku un atceres dienām", nosakot 26.janvāri par Latvijas Republikas starptautiskās (de iure) atzīšanas dienu. 
Šo priekšlikumu iesniedza opozīcijas frakcija "Tēvzemei un Brīvībai" un nevienam nebija iebildumu pret tā iekļaušanu likuma galīgajā redakcijā.

 

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

9 lapa no 67
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu