Jaunumi


To nedrīkst aizmirst. Tbilisi - pirms 28 gadiem PDF Drukāt E-pasts

1989.gada 9.aprīlī, brīvību un neatkarību alkstošā gruzīnu tauta bija pirmā, kam nācās izciest jau agonējošā PSRS režīma vardarbīgo militāro represiju izpausmes. Tam sekoja slaktiņš Baku 1990.gada 20.janvārī un asinsizliešana Viļņā 1991.gada 13.janvārī.

Pret tautu centieniem īstenot pašnoteikšanās tiesības veikto PSRS militāro represiju vēsture - Ungārija-1956, Čehoslovākija - 1968, Tbilisi- 1989, Baku - 1990, Viļņa-1991.
Te lasāms īss pārskats par notikumiem Tbilisi.

Kas tad notika 1989.gadā Rustaveli prospektā, Tbilisi centrā? Vienkāršos vārdos sakot — 9.aprīlī notika padomju karaspēka vienību sadursme ar nacionālās atbrīvošanas kustības mītiņa dalībniekiem, kurus vadīja Zviads Gamsahurdija un Merabs Kostava. Kad mītiņa dalībnieki nepakļāvās pavēlei atbrīvot prospektu un izklīst, karavīri laida darbā ieročus. Pēc oficiālām ziņām, sadursmē gāja bojā 20 cilvēki, bet vairāki simti saindējās ar gāzi.

Vēlāk — 1991.gadā — Gamsahurdija kļuva par Gruzijas pirmo demokrātiski ievēlēto prezidentu. Pēc gada viņš tika gāzts un gāja bojā nenoskaidrotos apstākļos. Tāpat aizdomīgos apstākļos, tikai tā paša liktenīgā 1989.gada 13.oktobrī, autokatastrofā gāja bojā Merabs Kostava, disidents un Gruzijas atmodas laika līderis.

«1918.gadā Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna, tāpat kā Baltijas republikas, ieguva neatkarību un nodibināja savas demokrātiskas valstis. Bet jau 1920.—1922.gadā visas trīs Aizkaukāza republikas tika atkal okupētas un ieslēgtas Padomijā, sadalot apgabalos pēc tautības vai reliģiskās piederības un tādējādi radot apstākļus tālākai sadrumstalotībai.

Abhāzijas autonomā republika Gruzijā vairākkārt tika mudināta izstāties no Gruzijas, bet šo atdalīšanos izdevās novērst. 1989.gada martā, piepalīdzot Maskavas provokatoriem, jautājums par izstāšanos no Gruzijas atkal bija aktuāls. Gruzijas neatkarības cīnītājs Zviads Gamsahurdija ar jauniešu grupu aizbrauca uz Abhāziju, bet tur viņus piekāva un izraidīja. Jaunieši organizēja piketu pie valdības ēkas Tbilisi, un simt no viņiem pieteica 10 dienu bada streiku. Pūlis ap viņiem pieauga, līdzās Gruzijas neatkarības prasībām parādījās lozungi «Nost PSKP» un «Krievija — tautu cietums».

Ar to pietika, lai pārbijušies partijas līderi grieztos pēc palīdzības Maskavā. 9.aprīļa naktī krievu karaspēks, darbodamies ar rungām, gāzes baloniņiem un sapieru lāpstiņām, 11 minūšu laikā pa šauru ieliņu izgrūda apmēram 10 tūkstošus cilvēku. 19 cilvēki bija nospiesti un sabradāti, vairāki simti ievainoti un cietuši no lielām gāzes devām, starp tiem bija arī Gamsahurdija.

Tautu kongresa izmeklēšanas komisija pēc pusgadu ilga, rūpīga darba nosodīja izrēķināšanos un regulāra karaspēka raidīšanu pret mierīgiem iedzīvotājiem.

 

Avots: www.diena.lv

 
Pūpolsvētdiena – nozīme un ticējumi PDF Drukāt E-pasts

Foto: Dzintars Rasnačs

Pūpolsvētdiena jeb Palmu svētdiena (latīniski Palmarum) savu nosaukumu ir ieguvusi no palmu zariem, kas šajā svētdienā baznīcās tiek svētīti. Pie mums, kur palmas neaug, to vietā svētī pūpolus, kas ir pirmie pavasara vēstneši. Tāpēc latvieši šo svētdienu sauc par Pūpolu svētdienu jeb Pūpolnīcu.

Pūpolu svētdiena ievada Lielo jeb Svēto nedēļu ar Zaļo Ceturtdienu, kad tika likti pamati Svētajam Vakarēdienam, Lielo Piektdienu ar krustā sišanu, Kluso sestdienu un pašām Lieldienām, kad svin Kristus Augšāmcelšanos.

Kristīgajā ticībā Pūpolsvētdiena ir diena, kad Jēzus tika sagaidīts Jeruzalemē kā uzvarētājs, kā glābējs, ar godu un slavas dziesmām, ļaudis klāja uz ceļa drēbes un palmu zarus. Viņš gāja pretim savai uzvarai, bet ļaudis nespēja to saprast un pieņemt, Viņa ceļš veda nevis uz troni, bet gan pie krusta. Pūpolsvētdiena tiek saukta arī par Ciešanu svētdienu. Šajā dienā baznīcās tiek lasīts Kristus ciešanu apraksts un ļaudis tiek aicināti iedziļināties tajā, cik dārgi ir maksājusi cilvēces grēku izpirkšana.

Kristīgajā ticībā Palmu svētdiena kā svētki pirmo reizi tika svinēta 4. gadsimtā Bizantijā. Vāciju Palmu svētdienas procesijas sasniedza 11. un 12. gadsimtā, kad baznīcās tika spēlēti liturģiski uzvedumi, izmantojot simbolisku Jēzus iejāšanu Jeruzalemē. Pamazām Palmu jeb Pūpolu svētdienas tradīcijas sasniedza arī Latviju.

Latvieši Pūpolsvētdienā galdā liek apaļus ēdienus – zirņus, pupas un miežu biezputru ar sviesta actiņu kā saulīti viducī, gavēņa laikam piemērota būs arī zivs un piena produkti, nevis gaļa.

Ticējumi:

- Kādam mājiniekam Pūpolsvētdienas rītā jāpieceļas pirmajam un pārējie jānoper ar pūpolu žagariņiem, lai vairotu veselību un labklājību. Perot jāskaita pantiņš: „Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, veselība iekšā, slimība ārā.” Ir arī retāk dzirdēts Pūpolsvētdienas pantiņa variants: „Sarkans kā ābols, zaļš kā zars, vesels kā rutks, drošs kā lauva, veikls kā vāvere.”

- Senāk Pūpolsvētdienā tika pērti ne tikai cilvēki, bet arī mājdzīvnieki, lai arī tie būtu veseli un izturīgi. Pēc pēršanas pūpolu zarus nedrīkstot izmest, bet tie jāpiesprauž kaut kur mājās pie sienas vai jānoliek citā redzamā vietā, jo, ja vasarā uznākot negaiss, tad šos pūpolzarus met plītī un to dūmi aizdzenot negaisa mākoņus.

- Dažādās Latvijas vietās pēršana tiek saukta arī par kulšanu, pūpološanu, pūpūlāšanu, virbošanu un ērbošanu. Nav gan īsti skaidrs, kā un kāpēc radusies šī tradīcija, taču tās pirmsākumi tiek saistīti ar ļoti seniem, iespējams pat pagāniskiem rituāliem. Līdzīga tradīcija pastāv arī igauņiem, lietuviešiem un krieviem, mazāk izplatīta, taču ievērota bijusi arī Polijā, Čehijā un Somijā.

- Lai pūpolzariem būtu ticējumos piedēvētās īpašās spējas, tie jāiet lauzt agrā Pūpolsvētdienas rītā tieši saullēktā.

- Tāpat Pūpolsvētdienas rītā jāmeklē tuvākais strauts, kur noskalot seju, lai būtu skaists visu gadu, turklāt nenākšot miegs.

- Pēc pūpolsvētdienā aplūkotiem pūpolzariem var pateikt kāda būs raža - ja maz pūpolu, tad rudenī būs maz kartupeļu, bet, ja pūpolu daudz, tad labi augs zirņi un pupas.

- Tāpat Pūpolsvētdienā krāsnis esot jāiztīra no pelniem, bet pelnus vēlāk jāizkaisa laukā, kur tiks sēti un stādīti dārzeņi, jo tad tie augot ļoti raženi.

- Interesanti, ka kāds no ticējumiem aizliedz Pūpolsvētdienā bērniem ķemmēt matus, citādi tiem sametīsies utis, bet vēl cits ticējums iesaka Pūpolsvētdienā visu dienu palikt mājās, jo tad visu gadu klāšoties labi.

Viena no senākajām tradīcijām, kas tiek veikta Pūpolsvētdienā jeb Pūpolnīcā ir pēršana ar pūpolu zariem.

Teicienus, ko var izmantot pie pēršanas:

- Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, slimībā ārā, veselība iekšā!

- Audz apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!

- Sveiks, vesels visu gadu, audz apaļš kā pūpols!

- Vesels, vesels, vesels! Apaļš kā pūpols, mīksts kā zīds, stiprs kā rutks!

- Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars, skaists kā lecoša saulīte! Slimība ārā, veselība iekšā!

- Ne es peru, pūpols per! Vesels, vesels, vesels!

 

Avots: www.tradicijas.lv

 
1.aprīlis - Joku diena PDF Drukāt E-pasts

Pirmais aprīlis ir pazīstams kā joku diena, kad ar cilvēkiem mēdz izspēlēt dažādus jokus un blēdības, lai gan ir arī māņticīgs uzskats, ka jokošanās jābeidz pusnaktī, jo jokošanās pēc tam jokotājam nes nelaimi. Ikviens cilvēks, kas joku neuztver labvēlīgi, visu nākamo gadu ir nodrošinājis sev neveiksmes.

Kāpēc šī diena ir atzīta par joku dienu un kāpēc cilvēki tiek izjokoti, nav īsti zināms.

Saskaņā ar vienu teoriju tas ir saistīts ar pavasara atnākšanu, kad daba “muļķo” pasauli ar mainīgajiem laika apstākļiem. Pēc citas teorijas, šī diena ir paredzēta, lai atzīmētu veltīgo kovārņa lidojumu, kad tas no Noasa šķirsta tika sūtīts zemes meklējumos.
Visizplatītākais uzskats par joku dienas izcelsmi ir tāds – tā radās 16. gadsimta beigās, kad Jūlija kalendārs tika aizstāts ar Gregora kalendāru. Vecajā Jūlija kalendārā gads sākās ar 25. martu un jauna gada sākšanās svētki tika svinēti 1. aprīlī, jo 25. marts iekrita Svētajā nedēļā. Neskatoties uz to, ka Gregora kalendārs par pirmo jaunā gada dienu noteica 1. janvāri, 1. aprīlis arī turpmāk tika svinēts. Uzskata, ka aizmāršīgos cilvēkus, kurus pēc jaunā kalendāra ieviešanas varēja izjokot par to, ka jaunais gads joprojām tiek svinēts 1. aprīlī , sauca par “aprīļa muļķiem”. Šajā dienā cilvēki aicināja ciemiņus uz neesošajiem svētkiem, izliekoties, ka svinības tiek rīkotas par godu jaunajam gadam.

Mūsdienās Anglijā 1. aprīļa joku upuri sauc par “aprīļa muļķi”, bet Skotijā šādu cilvēku sauc par gowk, kas arī nozīmē “muļķis”, savukārt franči šadus cilvēkus sauc par poissons d`arvil jeb “aprīļa zivīm”. Angliski runājošajās valstīs 1. aprīlis ir “April Fool’s Day”.

Mums visiem ir zināmas sen pārbaudītas patiesības – cilvēki, kuri smejas, ir simpātiski, smaids uzpērk un valdzina, smiekli ir dvēseles un sirds atslēga uz gaišu dzīvi. Daudziem tas būs pārsteidzoši, bet, izrādās, smiekliem ir veltīta īpaša zinātnes nozare – getoloģija, ar kuru nodarbojas Starptautiskā praktiskā un terapeitiskā humora asociācija, kas ir pasaulē lielākais smieklu pētīšanas institūts. Arī Latvijā smieklu terapija tiek praktizēta turpat desmit gadu. Psihologi iesaka sākt rītu nevis ar kriminālo ziņu lasīšanu, bet gan ar joku un anekdošu lappušu pārlapošanu.

 

Interesanti fakti par smiekliem

  • Pieaugušie smejas vidēji 15 reižu dienā, bērni – pat līdz 400 reizēm.
  • Sievietes smejas vairāk nekā vīrieši.
  • Smiešanās palīdz zaudēt svaru.
  • Smiešanās laikā veidojas prieka jeb laimes hormons.
  • Smiekli ne tikai nostiprina imūnsistēmu, bet ir lielisks antistresa līdzeklis.
  • Smiekli veicina vielmaiņu un holesterīna noārdīšanos organismā.

Nezaudējiet modrību joku dienā un daudz jautru ideju draugu izjokošanai!

www.rezeknesbiblioteka.lv

 

 
To nedrīkst aizmirst - 25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena PDF Drukāt E-pasts

 

Attēlā: No Latvijas PSR represēto personu grupa. KFPSR Omskas apg., Znameckas raj., 31.12.1949. Autors: Nav zināms

 

25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

1949. gada 25. martā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem.

1948. gadā komunistiskā partija gatavojās sākt veidot zemnieku kopsaimniecības pēc Krievijas parauga. Latviešu zemnieki nevēlējās labprātīgi atteikties no savas zemes. Izsūtīšana skāra galvenokārt turīgo zemnieku ģimenes, kurām bija labāk iekoptās saimniecības. Turklāt zemnieki bija galvenie nacionālo partizānu atbalstītāji.

25. martā uz Sibīriju deportēja aptuveni 44 000 cilvēku – ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem. Pretestība kolektivizācijai bija lauzta – mēnesi pēc izvešanas jau vairāk kā 70% zemnieku bija iestājušies kolhozos.

Pēc 1956. gada liela daļa izsūtīto tika atzīti par nevainīgiem un viņiem atļāva atgriezties Latvijā. Izsūtīšanas brīdī konfiscētais īpašums netika atdots un vajadzēja paiet vēl ilgiem gadiem, lai represētie atgūtu godīga cilvēka vārdu. 1949. gada 25. martā deportētie pilnībā tika reabilitēti tikai pēc 1989. gada.

Pieminot 1949. gada deportācijas, aicinām noskatīties kādu no videofilmām, kas atspoguļo represēto tēmu un piedāvā iespēju arhīvā iepazīties ar šiem dokumentiem:

- dokumentālā videofilma “Sibīrijas bērni”, 2001. g., rež. Dz. Geka, filma vēsta par izsūtīto bērnu likteņiem Latvijā un Sibīrijā, sižets balstās uz izsūtīto bērnu un aculiecinieku atmiņām;

- dokumentālā videofilma “Latvijas okupācija 3. daļa 1946.-1953. g”, 2001. g., rež. Dz. Geka, filmā atspoguļotas arī 1949. gada represijas;

- dokumentālā filma “Ardievu, divdesmitais gadsimt!”, 2006. g., rež. U. Brauns, filma ir vēsturisko notikumu, saimnieciskās dzīves un cilvēku likteņu hronika no 1905. gada revolūcijas līdz trešajai Atmodai 1990. gados.

 

Avots: www.arhivi.lv

 

 
Māras diena PDF Drukāt E-pasts

25.martā, kad saskaņā ar mūsu kalendāru Māras un Mārītes svin vārda dienu, tiek atzīmēta arī Pavasara Māras diena par godu pavasara atmodai. Ziemas kamanas nomaina rati, zeme kļūst silta, no stinguma mostas dzīvnieki un kukaiņi, sākas dzīvības procesi mežos un laukos. Māras dienas ieražu pamatā ir seni uzskati ar centrālo pamatdomu – reizē ar dabas atmodu rosīgs dzīves posms jāsāk arī zemes kopējiem.

Māras dienas mūsu senčiem bijušas četras: Ziemas Māra jeb Sveču diena (2. februārī); Pavasara Māra jeb Kāpostu Māra (25. martā); Vasaras Māra (15. augustā) un Rudens Māra (8. septembrī). Par šīm dienām ir daudz ticējumu, galvenokārt par laika novērošanu un citām ar saimniecisko labklājību saistītām lietām.

Māras diena ir viena no tām dienām, kad koki sajūt sāpes, tādēļ tos nedrīkst cirst, griezt vai lauzt. Lācis, kurš Mārtiņos aizgājis gulēt ziemas miegu, Māras dienā ceļas augšā, tāpēc arī ļaudīm šajā dienā jāmostas pirms saullēkta, lai lācis neatdod miegu un cilvēks nebūtu miegains visu gadu. Īpaši svētki šai dienā ir ābelēm – tās tiek pušķotas ar lentītēm, lai āboli labi augtu. Māras dienas rītā pirms saullēkta jāiet mazgāties tekošā ūdenī. Jāatzīmē, ka daudzas izdarības Māras dienā sasaucas ar ticējumiem un rituālām darbībām Lieldienās.

Māra – tā ir  Māte:  Zemes Māte, Vēja Māte, Dzīves Māte. Viņa ir dzīvības šķīrēja, mūža licēja, sievietības aizbildne. Māte, māja, maize. Arī gods, tikums, tīrība. Māra ir Dieva pretpuse – ja Dievs ir Debesu Tēvs, tad Māra ir Zemes Māte.

Ticējumi:

- Māras dienā jāsēj kāposti, tad tie aug labi un garšīgi.

- Kas Māras dienā agri neuzceļas, tam lācis atdod savu miegu un padara par miega pūzni visu gadu.

- Ja Māras dienā sals, tad sals vēl 40 dienas.

Avots: www.eurika.lv

 

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

9 lapa no 65
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu