Jaunumi


1.aprīlis - Joku diena PDF Drukāt E-pasts

Pirmais aprīlis ir pazīstams kā joku diena, kad ar cilvēkiem mēdz izspēlēt dažādus jokus un blēdības, lai gan ir arī māņticīgs uzskats, ka jokošanās jābeidz pusnaktī, jo jokošanās pēc tam jokotājam nes nelaimi. Ikviens cilvēks, kas joku neuztver labvēlīgi, visu nākamo gadu ir nodrošinājis sev neveiksmes.

Kāpēc šī diena ir atzīta par joku dienu un kāpēc cilvēki tiek izjokoti, nav īsti zināms.

Saskaņā ar vienu teoriju tas ir saistīts ar pavasara atnākšanu, kad daba “muļķo” pasauli ar mainīgajiem laika apstākļiem. Pēc citas teorijas, šī diena ir paredzēta, lai atzīmētu veltīgo kovārņa lidojumu, kad tas no Noasa šķirsta tika sūtīts zemes meklējumos.
Visizplatītākais uzskats par joku dienas izcelsmi ir tāds – tā radās 16. gadsimta beigās, kad Jūlija kalendārs tika aizstāts ar Gregora kalendāru. Vecajā Jūlija kalendārā gads sākās ar 25. martu un jauna gada sākšanās svētki tika svinēti 1. aprīlī, jo 25. marts iekrita Svētajā nedēļā. Neskatoties uz to, ka Gregora kalendārs par pirmo jaunā gada dienu noteica 1. janvāri, 1. aprīlis arī turpmāk tika svinēts. Uzskata, ka aizmāršīgos cilvēkus, kurus pēc jaunā kalendāra ieviešanas varēja izjokot par to, ka jaunais gads joprojām tiek svinēts 1. aprīlī , sauca par “aprīļa muļķiem”. Šajā dienā cilvēki aicināja ciemiņus uz neesošajiem svētkiem, izliekoties, ka svinības tiek rīkotas par godu jaunajam gadam.

Mūsdienās Anglijā 1. aprīļa joku upuri sauc par “aprīļa muļķi”, bet Skotijā šādu cilvēku sauc par gowk, kas arī nozīmē “muļķis”, savukārt franči šadus cilvēkus sauc par poissons d`arvil jeb “aprīļa zivīm”. Angliski runājošajās valstīs 1. aprīlis ir “April Fool’s Day”.

Mums visiem ir zināmas sen pārbaudītas patiesības – cilvēki, kuri smejas, ir simpātiski, smaids uzpērk un valdzina, smiekli ir dvēseles un sirds atslēga uz gaišu dzīvi. Daudziem tas būs pārsteidzoši, bet, izrādās, smiekliem ir veltīta īpaša zinātnes nozare – getoloģija, ar kuru nodarbojas Starptautiskā praktiskā un terapeitiskā humora asociācija, kas ir pasaulē lielākais smieklu pētīšanas institūts. Arī Latvijā smieklu terapija tiek praktizēta turpat desmit gadu. Psihologi iesaka sākt rītu nevis ar kriminālo ziņu lasīšanu, bet gan ar joku un anekdošu lappušu pārlapošanu.

 

Interesanti fakti par smiekliem

  • Pieaugušie smejas vidēji 15 reižu dienā, bērni – pat līdz 400 reizēm.
  • Sievietes smejas vairāk nekā vīrieši.
  • Smiešanās palīdz zaudēt svaru.
  • Smiešanās laikā veidojas prieka jeb laimes hormons.
  • Smiekli ne tikai nostiprina imūnsistēmu, bet ir lielisks antistresa līdzeklis.
  • Smiekli veicina vielmaiņu un holesterīna noārdīšanos organismā.

Nezaudējiet modrību joku dienā un daudz jautru ideju draugu izjokošanai!

www.rezeknesbiblioteka.lv

 

 
Lielā diena - Pavasara Saulgrieži PDF Drukāt E-pasts

Lielās dienas svinības ir bagātas dažādām izdarībām, kas domātas ļaužu priekam un auglības un saimes dzīves sekmīgai nodrošināšanai.

Lielajā dienā veicamas daudzas rituālas darbības, lai nākamais periods būtu saskaņā ar dabas ritiem. Viena no galvenajām izdarībām Lieldienās saistās ar šūpolēm. Šūpošanās pieder pie kustību auglības ritiem līdzīgi dejai, lēkšanai, skriešanai, riņķošanai. Šūpošanos bieži vien min saistībā ar Sauli, kas arī Lielās dienas rītā šūpojoties jeb dejojot. Pacēlusies kādu asi virs horizonta, tā trīs reizes šūpojoties uz vienu un trīs reizes uz otru pusi. Ticējums vēsta, lai to redzētu, agri jāceļas, jāuzkāpj kalnā vai kokā, vai arī jāskatās caur nokvēpušu stiklu, kas to redzēs, tas visu gadu būs bagāts.

Lielās dienas rītā ir jāceļas līdz ar saullēktu un jāmazgā mute pret sauli tekošā ūdenī. Tas ir maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu. Ja Ziemassvētkos visas drēbes jāvelk tīras, tad Pavasara Saulgriežos jāapģērbjas pilnīgi jaunā tērpā.

Pavasara Saulgriežus svin par godu pavasara un saules atnākšanai, tajos ar rituālām darbībām mēģina palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību, un veicināt tās svētību.

 

Avots: www.baltuklubs.lv

 

 
Pūpolsvētdiena. Tradīcijas un ticējumi PDF Drukāt E-pasts

Kāpēc tiek atzīmēta Pūpolsvētdiena, kāpēc to sauc tieši tā un, kāpēc notiek tā pēršana ar pūpolzariem?

Pūpolsvētdiena ir gana sena un miglā tīta kā jebkuri svētki, kur mijās kristiešu un latviešu sendievu tradīcijas.

Viena no senākajām tradīcijām, kas tiek veikta Pūpolsvētdienā jeb Pūpolnīcā ir pēršana ar pūpolu zariem. Dažādās Latvijas vietās pēršana tiek saukta arī par kulšanu, pūpološanu, pūpūlāšanu un vērbošanu. Nav gan īsti skaidrs, kā un kāpēc radusies šī tradīcija, taču tās pirmsākumi tiek saistīti pat ar ļoti seniem, pat pagāniskiem rituāliem. Līdzīga tradīcija pastāv arī igauņiem, lietuviešiem un krieviem.

Teicienus, ko var izmantot pie pēršanas:

*Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, slimībā ārā, veselība iekšā!

*Audz apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!

*Sveiks, vesels visu gadu, audz apaļš kā pūpols!

*Vesels, vesels, vesels! Apaļš kā pūpols, mīksts kā zīds, stiprs kā rutks!

*Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars, skaists kā lecoša saulīte! Slimība ārā, veselība iekšā!

*Ne es peru, pūpols per! Vesels, vesels, vesels!

Ticējumi vēsta, ka pēriens ar pūpolzariem nāk par labu nopērtajam, jo tie visu nākošo gadu esot veselīgi un slimības ejot ar līkumu. Senāk Pūpolsvētdienā tika pērti ne tikai cilvēki, bet arī mājdzīvnieki, lai tie būtu veseli un izturīgi.

Pēc pēršanas pūpolu zarus nedrīkstot izmest, bet tie jāpiesprauž kaut kur mājās pie sienas, vai jānoliek citā redzamā vietā, jo ja vasarā uznākot negaiss, tad šos pūpolzarus met plītī un to dūmi aizdzenot negaisa mākoņus.

Lai pūpolzariem būtu ticējumos piedēvētās maģiskās īpašības, tad tie esot jāiet lauzt Pūpolsvētdienas agrā rītā tieši saullēktā. Tāpat Pūpolsvētdienas rītā jāmeklē tuvākais strauts, kur noskalot seju, jo ticējums saka, ka tad skaistums būšot garantēts visu gadu, turklāt nenākšot miegs.

Cits ticējums vēsta, ka Pūpolsvētdienā kārtīgi jāaplūko pūpolzari, ja tiem maz pūpolu, tad rudenī būšot maz kartupeļu, bet ja pūpolu daudz, tad labi augšot zirņi un pupas. Interesanti, ka Pūpolsvētdienā kādreiz vārīta "pūpolu putra" - tradicionāls ēdiens, kas gatavots no zirņiem vai pupām un cūkas galvas.

Tāpat Pūpolsvētdienā krāsnis esot jāiztīra no pelniem, bet pelnus vēlāk jāizkaisa laukā, kur tiks sēti un stādīti dārzeņi, jo tad tie augot ļoti raženi.

Interesanti, ka kāds no ticējumiem aizliedz Pūpolsvētdienā bērniem ķemmēt matus, citādi tiem sametīsies utis, bet vēl cits ticējums iesaka Pūpolsvētdienā visu dienu palikt mājās, jo tad visu gadu klāšoties labi.


Avots: www.tradicijas.lv

 
To nedrīkst aizmirst - 25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena PDF Drukāt E-pasts

 

Attēlā: No Latvijas PSR represēto personu grupa. KFPSR Omskas apg., Znameckas raj., 31.12.1949. Autors: Nav zināms

 

25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

1949. gada 25. martā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem.

1948. gadā komunistiskā partija gatavojās sākt veidot zemnieku kopsaimniecības pēc Krievijas parauga. Latviešu zemnieki nevēlējās labprātīgi atteikties no savas zemes. Izsūtīšana skāra galvenokārt turīgo zemnieku ģimenes, kurām bija labāk iekoptās saimniecības. Turklāt zemnieki bija galvenie nacionālo partizānu atbalstītāji.

25. martā uz Sibīriju deportēja aptuveni 44 000 cilvēku – ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem. Pretestība kolektivizācijai bija lauzta – mēnesi pēc izvešanas jau vairāk kā 70% zemnieku bija iestājušies kolhozos.

Pēc 1956. gada liela daļa izsūtīto tika atzīti par nevainīgiem un viņiem atļāva atgriezties Latvijā. Izsūtīšanas brīdī konfiscētais īpašums netika atdots un vajadzēja paiet vēl ilgiem gadiem, lai represētie atgūtu godīga cilvēka vārdu. 1949. gada 25. martā deportētie pilnībā tika reabilitēti tikai pēc 1989. gada.

Pieminot 1949. gada deportācijas, aicinām noskatīties kādu no videofilmām, kas atspoguļo represēto tēmu un piedāvā iespēju arhīvā iepazīties ar šiem dokumentiem:

- dokumentālā videofilma “Sibīrijas bērni”, 2001. g., rež. Dz. Geka, filma vēsta par izsūtīto bērnu likteņiem Latvijā un Sibīrijā, sižets balstās uz izsūtīto bērnu un aculiecinieku atmiņām;

- dokumentālā videofilma “Latvijas okupācija 3. daļa 1946.-1953. g”, 2001. g., rež. Dz. Geka, filmā atspoguļotas arī 1949. gada represijas;

- dokumentālā filma “Ardievu, divdesmitais gadsimt!”, 2006. g., rež. U. Brauns, filma ir vēsturisko notikumu, saimnieciskās dzīves un cilvēku likteņu hronika no 1905. gada revolūcijas līdz trešajai Atmodai 1990. gados.

 

Avots: www.arhivi.lv

 

 
Deklarācija Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā (ar tulkojumu) PDF Drukāt E-pasts

LATVIJAS REPUBLIKA                                                                                          SAEIMA

29.10.1998

deklarācija

Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā

1998.gadā pasaules masu informācijas līdzekļos, ārvalstu valdībām, kā arī starptautiskām organizācijām tiek sniegtas aplamas ziņas, ka latviešu leģionāri, kas Otrajā pasaules karā Vācijas bruņoto spēku sastāvā cīnījās pret PSRS, ir bijuši hitleriskā režīma atbalstītāji.

Vēsturiskās patiesības un latviešu karavīru labās piemiņas sargāšanas nolūkā paziņojam:

20.gadsimta trīsdesmitajos gados Eiropā izveidojās divas lielas totalitāras teroristiskas valstis. Šo valstu agresīvo mērķu realizēšana sākās ar tā saucamā Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanu, kura rezultātā tika likvidēta Latvijas Republikas valstiskā neatkarība un to pārmaiņus okupēja kā PSRS, tā Vācija.

Okupācijas režīmi pieļāva daudzkārtējus starptautisko tiesību normu un cilvēktiesību pārkāpumus un pat kara noziegumus pret Latvijas tautu.

Abas okupācijas varas pārkāpa 1907.gada IV Hāgas konvenciju par sauszemes kara likumiem un paražām, kas aizliedz valsts iedzīvotāju mobilizāciju okupētājvalsts armijā vai iesaistīšanu pusmilitāros darbos (konvencijas 52.pants). Abas okupācijas varas iesauca okupētās Latvijas pilsoņus savos bruņotajos spēkos un iesaistīja dažādos pusmilitārajos formējumos. Par izvairīšanos draudēja ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs vai nāves sods. Rezultātā Latvijas pilsoņiem nācās Otrā pasaules kara laikā karot citam pret citu.

Piespiedu atrašanās PSRS bruņoto spēku rindās netiek uzskatīta par Staļina asiņainā režīma atbalstīšanu, turpretī piespiedu atrašanos to latviešu leģionāru rindās, kuri karoja Vācijas bruņoto spēku sastāvā, šobrīd zināmi politiskie demagogi traktē kā Vācijas fašistiskā režīma atbalstīšanu, lai gan latviešu leģiona iekļaušana Waffen SS sastāvā nekādā ziņā nebija atkarīga no Latvijas pilsoņiem.

Latviešu leģionā tiešām zināma daļa Latvijas pilsoņu iestājās brīvprātīgi, bet tas notika tāpēc, ka PSRS 1940.-1941.gadā realizēja Latvijā genocīdu. Simtiem cilvēku tika nošauti bez tiesas sprieduma, desmitiem tūkstošu tika deportēti uz PSRS attāliem apgabaliem. Arī Vācija šajā laikā pieļāva kara noziegumus un genocīdu Latvijā, tomēr tie Latvijas pilsoņus skāra daudzkārt mazākos apjomos. Tāpēc zināma daļa Latvijas pilsoņu uzskatīja, ka, iestājoties leģionā, viņi aizsargā sevi un savas ģimenes pret jaunām PSRS masveida represijām, kas vēlāk tiešām arī sekoja.

Leģionā iesaukto un brīvprātīgi iestājušos karavīru mērķis bija nosargāt Latviju no staļiniskā režīma atjaunošanas. Viņi nekad nav piedalījušies hitleriešu soda akcijās pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Latviešu leģions līdzīgi Somijas armijai karoja nevis pret antihitlerisko koalīciju, bet gan tikai pret vienu tās dalībvalsti - PSRS, kas attiecībā pret Somiju un Latviju bija agresors. Kad Vācijas bruņoto spēku virspavēlniecība mēģināja sūtīt leģionārus kaujās pret ASV, Lielbritānijas un Francijas bruņotajiem spēkiem, visi leģiona virsnieki un karavīri no tā kategoriski atteicās. Tāpēc Rietumu sabiedrotās valstis - ASV, Lielbritānija un Francija jau 1946.gadā noskaidroja latviešu un igauņu leģiona jautājumu un piešķīra leģionāriem politisko bēgļu statusu. ASV pārstāvniecība 1950.gadā atkārtoti deklarēja: "Baltijas Waffen SS vienības (Baltijas leģioni) pēc sava mērķa, ideoloģijas, darbības un karavīru kvalifikācijas uzskatāmas par īpašām, no vācu SS atšķirīgām vienībām."

Latvijas kā okupētas valsts tiesības pret okupētājvalstu pieļautajiem starptautisko tiesību normu pārkāpumiem tās teritorijā nodrošina minētā Hāgas konvencija, kas nosaka: "Karojošai pusei, kas pārkāpusi šos noteikumus, ir jāmaksā kompensācija."

Tāpēc Latvijas valdības pienākums ir:

1) prasīt no okupētājvalstīm un to tiesību pārņēmējām valstīm, lai tās saskaņā ar starptautisko tiesību normām samaksātu Latvijas pilsoņiem, to ģimenes locekļiem un mantiniekiem kompensācijas par zaudējumiem, kas viņiem radušies sakarā ar prettiesisku mobilizāciju okupētājvalstu armijās;

2) rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.

Saeimas priekšsēdētājs                                    A.Čepānis

 

Deklarācija Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā 6.Saeimas 29.oktobra sēdē tika pieņemta bez debatēm, bez publiskiem iebildumiem.

Izraksts no 6.Saeimas 29.oktobra sēdes stenogrammas:

Un otrs ir piecu deputātu... sešu deputātu parakstīts priekšlikums. Lūdz patstāvīgo priekšlikumu “Deklarācija par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā” izskatīt pēc likumprojekta “Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās”.

Vai kāds vēlas runāt “par” vai “pret” šo priekšlikumu? Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par sešu deputātu priekšlikumu par izmaiņām darba kārtībā. Lūdzu rezultātu! Par - 35, pret - 10, atturas - 16. Priekšlikums pieņemts. Izskatām tagad darba kārtības 36. jautājumu - “Deklarācija par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”. Dokuments nr. 4744. Kas ir ziņotājs par šo lēmuma projektu?

Jānis Mauliņš. Lūdzu!

J.Mauliņš (frakcija “Latvijai”).

Godātā Saeima! Šis mūsu lēmums būs mūsu nostāja pret mūsu karavīriem, kuri tiešām cīnījās par Latvijas neatkarību un pret to neganto ienaidnieku, kas mums bija uzbrucis 1940.gadā. Ir pateikta patiesība par to, kā tiek pasaulē novērtēti leģionāri 1946.gadā un vēlākajos gados no sabiedrotajiem Rietumos. Bet līdz šim ir bijusi dezinformācija par leģionāriem, un šo dezinformācijas upuru skaitā bija arī mūsu Valsts prezidents Ulmanis, Vācijas kanclers Helmuts Kols, kā arī mūsu lielās kaimiņvalsts prezidents Boriss Jeļcins. Lai novērstu šo dezinformāciju, lūdzu, nobalsosim par šo lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Debatēs deputāti pieteikušies nav. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par deklarāciju. Deklarācijas teksts jums ir izdalīts. Lūdzu rezultātu! Par - 50, pret - 8, atturas - 3. Deklarācijas teksts ir pieņemts.

Stenogrammu iespējams izlasīt šeit: www.saeima.lv

 

Saeimas "Deklarācijas par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā" neoficiāls tulkojums angļu valodā

Saeima of the Republic of Latvia

DECLARATION
on Latvian Legionnaires in World War II

In 1998, false information is being disseminated in the global mass media, as well as to the foreign governments and international organisations, stating that Latvian legionnaires who fought in the German armed forces against the USSR in World War II were supporters of Hitler’s regime.
In the name of historical truth and to honour the memory of Latvian soldiers, we declare:
In the 1930s, two major totalitarian terrorist countries were formed in Europe. Pursuit of the aggressive goals set by these countries began with signing the so-called Molotov-Ribbentrop Pact, which ended the independence of the Republic of Latvia and subjected the Republic of Latvia to alternate occupations by the USSR and Germany.
Occupation regimes repeatedly violated international law and human rights, as well as committed war crimes against the Latvian people.
Both occupation powers violated the Hague Convention (IV) of 1907 respecting the Laws and Customs of War on Land which prohibits impressment of inhabitants of an occupied country into the army of the occupying country or their involvement in paramilitary activities (Article 52 of the Convention). Both occupation powers drafted citizens of occupied Latvia into their armed forces and assigned them to diverse paramilitary formations. Any evasion was punishable by imprisonment in concentration camps or the death penalty. As a result, during World War II, Latvian citizens were forced to fight against one other.
While forced service in the armed forces of the USSR is not considered an expression of support for Stalin’s bloody regime, some political demagogues interpret the forced service of Latvian legionnaires who fought in the German armed forces as an expression of support for the German Fascist regime, regardless of the fact that Latvian citizens had no say on inclusion of the Latvian Legion in the Waffen SS.
Indeed, some Latvian citizens did join the Latvian Legion voluntarily; however, they did so because in 1940–1941 the USSR committed genocide in Latvia. Hundreds of people were shot without trial; tens of thousands of people were deported to distant regions of the USSR. During this time, Germany also committed war crimes and genocide in Latvia, but they had a smaller impact on Latvian citizens. Therefore, some Latvian citizens believed that by joining the Legion they were protecting themselves and their families against new mass repressions by the USSR, which actually did occur later.
The aim of soldiers who were drafted into the Legion or who joined it voluntary was to protect Latvia from the restoration of Stalin’s regime. They never took part in Hitler’s punitive acts against peaceful inhabitants. Just like the Finnish army, the Latvian Legion did not fight against the anti-Hitler coalition; it fought against one of its members – the USSR, which was an aggressor in relation to Finland and Latvia. When the headquarters of the German armed forces attempted to send legionnaires to fight against the armed forces of the United States, Great Britain and France, all officers and soldiers of the Legion categorically refused. Therefore, in 1946 the Western allies – namely, the United States, Great Britain and France – clarified the issue of Latvian and Estonian legionnaires and granted them the status of political refugees. In 1950, the representative office of the United States repeatedly declared that “The Baltic Waffen-SS Units (Baltic Legions) are to be considered as separate and distinct in purpose, ideology, activities, and qualifications for membership from the German SS.”
The above-mentioned Hague Convention sets forth the rights of Latvia as an occupied country with regard to the occupying countries which have violated international law on its territory: “A belligerent party which violates the provisions of the said Regulations shall, if the case demands, be liable to pay compensation.”

Therefore, the Latvian government is obliged to do the following:
1) demand the occupying countries and their successors in title to observe international law and pay Latvian citizens, their family members and heirs compensation for losses incurred as a result of illegal impressment into the armies of the occupying countries;
2) prevent insults against the honour and dignity of Latvian soldiers in Latvia and abroad.

Speaker of the Saeima
Alfrēds Čepānis

Riga, 29 October 1998

 

Saeimas "Deklarācijas par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā" neoficiāls tulkojums krievu valodā


Саэйма Латвийской Республики
ДЕКЛАРАЦИЯ
о латышских легионерах во Второй мировой войне

В 1998 году в мировых средствах массовой информации, иностранным правительствам, а также международным организациям предоставляются неверные данные о том, что латышские легионеры, которые во Второй мировой войне в составе германских вооруженных сил сражались против СССР, были сторонниками гитлеровского режима.
Ради исторической справедливости и доброй памяти латышских солдат сообщаем:
В тридцатые годы двадцатого века в Европе образовалось два больших тоталитарных террористических государства. Осуществление агрессивных целей этих государств началось с заключения так называемого пакта Молотова–Риббентропа, в результате которого была ликвидирована государственная независимость Латвийской Республики и ее поочередно оккупировали как СССР, так и Германия.
Оккупационные режимы совершили многочисленные нарушения международных правовых норм и прав человека и даже военные преступления против латвийского народа.
Оба оккупационных режима нарушили IV Гаагскую конвенцию 1907 года о законах и обычаях сухопутной войны, которая запрещает мобилизацию населения оккупированного государства в армию оккупировавшего государства или его привлечение к полувоенным работам (статья 52). Оккупационные власти обоих государств призывали граждан оккупированной Латвии в свои вооруженные силы и включали в различные полувоенные формирования. За уклонение грозило заключение в концентрационные лагеря или смертная казнь. В результате гражданам Латвии во Второй мировой войне пришлось воевать друг против друга.
Принудительное нахождение в рядах вооруженных сил СССР не считается поддержкой кровавого сталинского режима, тогда как принудительное нахождение в тех рядах латышских легионеров, которые воевали в составе германских вооруженных сил, в настоящее время некоторыми известными политическими демагогами трактуется как поддержка фашистского режима Германии, хотя включение латышского легиона в состав Ваффен-СС ни в коей мере не зависело от граждан Латвии.
Некоторая часть граждан Латвии действительно вступила в латышский легион добровольно, но это произошло потому, что СССР в 1940–1941 году осуществлял в Латвии геноцид. Сотни людей были застрелены без судебного приговора, десятки тысяч были депортированы в отдаленные районы СССР. Германия в это время тоже допускала военные преступления и геноцид в Латвии, но они затронули граждан Латвии в гораздо меньшей степени. Поэтому часть граждан Латвии считала, что, вступая в легион, они защищают себя и свои семьи от новых массовых репрессий со стороны СССР, которые позднее действительно последовали.
Целью призванных и добровольно вступивших в легион солдат было защитить Латвию от восстановления в ней сталинского режима. Они никогда не участвовали в гитлеровских карательных акциях против мирных жителей. Латышский легион, подобно финской армии, воевал не против антигитлеровской коалиции, а только против одной из ее стран-участниц – СССР, который в отношении Латвии и Финляндии был агрессором. Когда верховное командование германских вооруженных сил пробовало отправить легионеров в бой против вооруженных сил США, Великобритании и Франции, все офицеры и солдаты легиона категорически от этого отказались. Поэтому западные союзники – США, Великобритания и Франция – уже в 1946 году прояснили вопрос о латышском и эстонском легионе и присвоили легионерам статус политических беженцев. Представительство США в 1950 году повторно декларировало: «Подразделения балтийских Ваффен-СС (Балтийские легионы) по своей цели, идеологии, действиям и квалификации солдат следует считать особыми подразделениями, отличающимися от немецких СС».
Права Латвии как оккупированного государства в отношении нарушений норм международного права, допущенных оккупировавшими государствами на ее территории, обеспечивает упомянутая Гаагская конвенция, согласно которой: «Воюющая Сторона, которая нарушит постановления сказанного Положения, должна будет возместить убытки».

Поэтому обязанностью латвийского правительства является:
1) требовать от оккупировавших государств и их правопреемников, чтобы они согласно нормам международного права возместили гражданам Латвии, членам их семей и их наследникам убытки, понесенные в связи с противозаконной мобилизацией в армии оккупировавших государств;
2) заботиться о предотвращении попрания чести и достоинства латышских солдат в Латвии и за рубежом.

Председатель Саэймы А. Чепанис
Рига, 29 октября 1998 года

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

9 lapa no 67
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu