Jaunumi


Lielā diena - Pavasara Saulgrieži PDF Drukāt E-pasts

Lielās dienas svinības ir bagātas dažādām izdarībām, kas domātas ļaužu priekam un auglības un saimes dzīves sekmīgai nodrošināšanai.

Lielajā dienā veicamas daudzas rituālas darbības, lai nākamais periods būtu saskaņā ar dabas ritiem. Viena no galvenajām izdarībām Lieldienās saistās ar šūpolēm. Šūpošanās pieder pie kustību auglības ritiem līdzīgi dejai, lēkšanai, skriešanai, riņķošanai. Šūpošanos bieži vien min saistībā ar Sauli, kas arī Lielās dienas rītā šūpojoties jeb dejojot. Pacēlusies kādu asi virs horizonta, tā trīs reizes šūpojoties uz vienu un trīs reizes uz otru pusi. Ticējums vēsta, lai to redzētu, agri jāceļas, jāuzkāpj kalnā vai kokā, vai arī jāskatās caur nokvēpušu stiklu, kas to redzēs, tas visu gadu būs bagāts.

Lielās dienas rītā ir jāceļas līdz ar saullēktu un jāmazgā mute pret sauli tekošā ūdenī. Tas ir maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu. Ja Ziemassvētkos visas drēbes jāvelk tīras, tad Pavasara Saulgriežos jāapģērbjas pilnīgi jaunā tērpā.

Pavasara Saulgriežus svin par godu pavasara un saules atnākšanai, tajos ar rituālām darbībām mēģina palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību, un veicināt tās svētību.

 

Avots: www.baltuklubs.lv

 

 
Pūpolsvētdiena. Tradīcijas un ticējumi PDF Drukāt E-pasts

Kāpēc tiek atzīmēta Pūpolsvētdiena, kāpēc to sauc tieši tā un, kāpēc notiek tā pēršana ar pūpolzariem?

Pūpolsvētdiena ir gana sena un miglā tīta kā jebkuri svētki, kur mijās kristiešu un latviešu sendievu tradīcijas.

Viena no senākajām tradīcijām, kas tiek veikta Pūpolsvētdienā jeb Pūpolnīcā ir pēršana ar pūpolu zariem. Dažādās Latvijas vietās pēršana tiek saukta arī par kulšanu, pūpološanu, pūpūlāšanu un vērbošanu. Nav gan īsti skaidrs, kā un kāpēc radusies šī tradīcija, taču tās pirmsākumi tiek saistīti pat ar ļoti seniem, pat pagāniskiem rituāliem. Līdzīga tradīcija pastāv arī igauņiem, lietuviešiem un krieviem.

Teicienus, ko var izmantot pie pēršanas:

*Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, slimībā ārā, veselība iekšā!

*Audz apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!

*Sveiks, vesels visu gadu, audz apaļš kā pūpols!

*Vesels, vesels, vesels! Apaļš kā pūpols, mīksts kā zīds, stiprs kā rutks!

*Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars, skaists kā lecoša saulīte! Slimība ārā, veselība iekšā!

*Ne es peru, pūpols per! Vesels, vesels, vesels!

Ticējumi vēsta, ka pēriens ar pūpolzariem nāk par labu nopērtajam, jo tie visu nākošo gadu esot veselīgi un slimības ejot ar līkumu. Senāk Pūpolsvētdienā tika pērti ne tikai cilvēki, bet arī mājdzīvnieki, lai tie būtu veseli un izturīgi.

Pēc pēršanas pūpolu zarus nedrīkstot izmest, bet tie jāpiesprauž kaut kur mājās pie sienas, vai jānoliek citā redzamā vietā, jo ja vasarā uznākot negaiss, tad šos pūpolzarus met plītī un to dūmi aizdzenot negaisa mākoņus.

Lai pūpolzariem būtu ticējumos piedēvētās maģiskās īpašības, tad tie esot jāiet lauzt Pūpolsvētdienas agrā rītā tieši saullēktā. Tāpat Pūpolsvētdienas rītā jāmeklē tuvākais strauts, kur noskalot seju, jo ticējums saka, ka tad skaistums būšot garantēts visu gadu, turklāt nenākšot miegs.

Cits ticējums vēsta, ka Pūpolsvētdienā kārtīgi jāaplūko pūpolzari, ja tiem maz pūpolu, tad rudenī būšot maz kartupeļu, bet ja pūpolu daudz, tad labi augšot zirņi un pupas. Interesanti, ka Pūpolsvētdienā kādreiz vārīta "pūpolu putra" - tradicionāls ēdiens, kas gatavots no zirņiem vai pupām un cūkas galvas.

Tāpat Pūpolsvētdienā krāsnis esot jāiztīra no pelniem, bet pelnus vēlāk jāizkaisa laukā, kur tiks sēti un stādīti dārzeņi, jo tad tie augot ļoti raženi.

Interesanti, ka kāds no ticējumiem aizliedz Pūpolsvētdienā bērniem ķemmēt matus, citādi tiem sametīsies utis, bet vēl cits ticējums iesaka Pūpolsvētdienā visu dienu palikt mājās, jo tad visu gadu klāšoties labi.


Avots: www.tradicijas.lv

 
To nedrīkst aizmirst - 25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena PDF Drukāt E-pasts

 

Attēlā: No Latvijas PSR represēto personu grupa. KFPSR Omskas apg., Znameckas raj., 31.12.1949. Autors: Nav zināms

 

25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

1949. gada 25. martā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem.

1948. gadā komunistiskā partija gatavojās sākt veidot zemnieku kopsaimniecības pēc Krievijas parauga. Latviešu zemnieki nevēlējās labprātīgi atteikties no savas zemes. Izsūtīšana skāra galvenokārt turīgo zemnieku ģimenes, kurām bija labāk iekoptās saimniecības. Turklāt zemnieki bija galvenie nacionālo partizānu atbalstītāji.

25. martā uz Sibīriju deportēja aptuveni 44 000 cilvēku – ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem. Pretestība kolektivizācijai bija lauzta – mēnesi pēc izvešanas jau vairāk kā 70% zemnieku bija iestājušies kolhozos.

Pēc 1956. gada liela daļa izsūtīto tika atzīti par nevainīgiem un viņiem atļāva atgriezties Latvijā. Izsūtīšanas brīdī konfiscētais īpašums netika atdots un vajadzēja paiet vēl ilgiem gadiem, lai represētie atgūtu godīga cilvēka vārdu. 1949. gada 25. martā deportētie pilnībā tika reabilitēti tikai pēc 1989. gada.

Pieminot 1949. gada deportācijas, aicinām noskatīties kādu no videofilmām, kas atspoguļo represēto tēmu un piedāvā iespēju arhīvā iepazīties ar šiem dokumentiem:

- dokumentālā videofilma “Sibīrijas bērni”, 2001. g., rež. Dz. Geka, filma vēsta par izsūtīto bērnu likteņiem Latvijā un Sibīrijā, sižets balstās uz izsūtīto bērnu un aculiecinieku atmiņām;

- dokumentālā videofilma “Latvijas okupācija 3. daļa 1946.-1953. g”, 2001. g., rež. Dz. Geka, filmā atspoguļotas arī 1949. gada represijas;

- dokumentālā filma “Ardievu, divdesmitais gadsimt!”, 2006. g., rež. U. Brauns, filma ir vēsturisko notikumu, saimnieciskās dzīves un cilvēku likteņu hronika no 1905. gada revolūcijas līdz trešajai Atmodai 1990. gados.

 

Avots: www.arhivi.lv

 

 
Ģertrūdes diena PDF Drukāt E-pasts

Ģertrūdes dienu, sauktu arī par Ģērdaci, ik gadu atzīmē 17.martā, turklāt uzskata, ka tieši šī ir īstā kukaiņu diena. Kā citās kukaiņu dienās, arī šajā, neko nedrīkst nest mājā no meža, lai čūskas nenāktu mājā. Šajā dienā slaucīti kūts griesti un sienas, lai vasarā nav mušu, tāpat no rīta deviņas reizes pēc kārtas dzirnavas grieztas, lai ļauniem kukaiņiem samaltu galvas.

Toties šajā dienā var vest mājās bites, jo tad tās vairosies, bet lai pasargātos, ka bites aiziet vasarā projām, nedrīkst bišu dārzā nevienu svešinieku laist iekšā, kā arī citiem aizdot bitenieka piederumus. Vēl Ģertrūdes dienā govīm nav dots ūdens, bet vistas vispār nav barotas, uzskatot, ka tad tās kāpostus nekašās. Turpretī cūkas, lai būtu modras, jau pirms saullēkta, dzītas ārā.

Ticējums vēsta, ka Ģērdacī bija jāceļas īpaši agri, lai lācis mozdamies gulētajam neatdod savu lielo ziemas miegu.

Šajā dienā jāēd cūkas gaļa, turpretī aizliegtie ēdieni ir siļķes un reņģes, lai čūskas mājās nenāktu.

 

Avots: www.eurika.lv

 
Profesora Ineša Feldmaņa referāts „Latviešu leģions: aktuālākās izpētes problēmas un risinājumi” PDF Drukāt E-pasts

Ļoti cienījamā Latvijas Valsts prezidentes kundze!

Ekselences!

Dāmas un kungi!

Iesākumā es gribētu uzsvērt, ka Latvijas vēsturnieku komisija, kura tika izveidota 1998.gadā, jūtami ir aktivizējusi pētniecības darbu par Vācijas okupācijas varas noziedzīgo politiku Latvijā Otrā pasaules kara gados. Pastiprināti tiek pētīts holokausts, nacistu izveidotā represīvā sistēma, precizēts nacistu terora un represiju apjoms. Īpašu uzmanību Latvijas vēsturnieki velta kolaborācijas problēmai, pasvītrojot, ka Latvijas iedzīvotāju sadarbību ar nacistu okupācijas varu  lielā mērā noteica pirmā padomju okupācija 1940.-1941.gadā un centieni atgūt tās rezultātā zaudēto Latvijas valstisko neatkarību. Latviešu vairākums bija saglabājis lojalitāti pret de facto iznīcināto Latvijas valsti.

Ļoti svarīga pētniecības problēma ir varas maiņas norise Latvijas teritorijā 1941.gada vasarā pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai. Pašlaik vēstures literatūrā ir satopami atšķirīgi un pretrunīgi viedokļi. Viena daļa vēsturnieku uzskata , ka pēc padomju karaspēka aiziešanas 1941gada jūnija beigās un jūlija sākumā pastāvēja varas vakuuma (t.s. "interregnum") periods , kura laikā latviešu pašaizsardzībnieki "bez vācu klātbūtnes un ziņas šāva ebrejus". Savukārt  citi pētnieki ir pārliecināti, ka vācieši jau kopš paša sākuma pilnībā kontrolēja situāciju un nepastāvēja nekāds ieildzis "interregnum" periods. Pēdejā laikā veiktie pētījumi lielākoties apstiprina tieši šo viedokli.

Nozīmīgs Latvijas vēsturnieku uzdevums ir  pētīt Latviešu SS brīvprātīgo leģiona vai vienkārši - Latviešu leģiona vēsturi un reizē atspēkot visai plaši izplatīto dezinformāciju sakarā ar latviešu līdzdalību Vācijas karaspēka vienībās nacistu okupācijas laikā. Nav nekāda pamata apgalvojumam par tiešu saistību starp Latviešu leģionu, kuru uzsāka veidot 1943. gada sākumā, un agrāko militāro vai paramilitāro vienību nodarītajiem kara noziegumiem. Latvijai nelabvēlīgās propagandas veidotā saikne: pašaizsardzība - policijas bataljoni - leģions pieraksta vainu piederības dēļ un neatbilst faktiem. Latviešu karavīri nepiedalījās represīvās darbībās, bet gan cīnījās  vienīgi  frontē.  Neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā. Leģions tika izveidots aptuveni gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības Latvijā. Ja kara beigās no agrākajām SD t.i nacistu partijas un SS organizācijas drošības dienestam pakļautajām struktūrām ieplūda arī personas, kas bija veikušas kara noziegumus, tad tas nepadara visu leģionu par noziedzīgu. Jau Nirnbergas kara tribunāla spriedumā, kas tika pasludināts 1946.gada 1. oktobrī, visai precīzi ir noteikts to personu loks, kuras iekļaujamas noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos (latviešu gadījumā - liels vairākums), ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus.

Latviešu leģiona izveidošana un darbība jāskata un jāvērtē visu nacistu okupēto un pārvaldīto zemju militāro formējumu pastāvēšanas un funkcionēšanas kontekstā. Šāds skatījums ir vēsturiski pamatots un paver plašas  iespējas salīdzinājumam. Tas parāda, ka Latviešu SS brīvprātīgo leģions Eiropā nebija nekāds izņēmums. Jau Otrā pasaules kara sākumā ieroču SS karaspēkā iekļāvās brīvprātīgie no "ģermāņu "zemēm - Dānijas, Norvēģijas, Holandes,Zviedrijas,Beļģijas un citām. Kara pēdējos gados SS karaspēks pakāpeniski zaudēja savu sākotnējo elitāro raksturu un pārvērtās no "fīrera gvardes" par  "multinacionālu armiju".  Vācijas militārā stāvokļa pasliktināšanās, lielie dzīvā spēka zaudējumi, kā arī krīze ģermāņu brīvprātīgo kustībā piepieda SS vadību atteikties no "rasistiskiem  priekštatiem un kritērijiem" SS vienību komplektēšanā un iesaistīt tajās arī "neģermāņu "tautas. SS karaspēkā parādījās franču, valoņu, ukraiņu, krievu, itāliešu, baltkrievu, kazaku, horvātu, latviešu, igauņu un citu tautu divīzijas vai mazākas vienības. Īpaša parādība SS karaspēkā bija musulmaņu vienības- piemēram, austrumturku ieroču vienība, tatāru kalnu brigāde vai Balkānos dzīvojošo musulmaņu pulki un divīzijas. 1944. gadā ieroču SS karaspēkā pavisam dienēja vairāk nekā 910.000 vīru. No tiem aptuveni 57 procenti nebija Vācijas vācieši.

Latvijā (arī Igaunijā) leģiona veidošana lielā mērā  notika tiešas mobilizācijas rezultātā. Īsto brīvprātīgo bija samērā maz. To īpatsvars nepārsniedza 15 - 20 procentus. Tas, ka vācu okupācijas vara visur lietoja apzīmējumu "brīvprātīgie " bija viltus manevrs, lai slēptu to ,ka mobilizācijas akcijas bija nelikumīgas. Arī latviešu militāro formējumu piederība SS karaspēkam bija formāla, tā nebija atkarīga no pašiem latviešu karavīriem. Nacisti gluži vienkārši nolēma no okupēto valstu iedzīvotājiem veidojamās vienības ieskaitīt ieroču SS. Viņiem bija vajadzīgs "dzīvais spēks", lai novilcinātu paredzamo un nenovēšamo militāro sakāvi.

Leģiona veidošana Latvijā norisinājās laikā, kad vācieši jau vairs netika uztverti kā "atbrīvotāji". Runājot pazīstamā latviešu rakstnieka Zigmunda Skujiņa vārdiem, "reiha ērgļa nagos pavadītais laiks cerību medu bija pārvērtis mielēs”. Neskatoties uz to daudzi latvieši konkrētajos vēsturiskajos apstākļos mobilizāciju leģionā uzskatīja par pieņemamu. Citi savukārt "gāja leģionā", pakļaujoties jebkurai bargai varai piemītošajai hipnozei. Jo sacelšanās pret bargu varu draud ar tūlītēju bezcerību, bet pakļaušanās varai it kā saglabā  vēl kādu iespēju.

Neapšaubāmi, ka latviešu leģionāru cīņa Vācijas pusē bija saistīta ar kolaborāciju.Tā ietvēra sadarbības momentu ar nacistu okupācijas varu. Taču šo sadarbību lielā mērā noteica Padomju Savienības agresīvā un noziedzīgā politika Baltijā 1940.-1941.gadā, tās rezultāti un sociāli psiholoģiskās sekas, kā arī centieni atgūt padomju okupācijas rezultātā zaudēto Latvijas neatkarību. Vācija latviešiem bija situācijas noteikts un uzspiests sabiedrotais. Otrā pasaules kara laikā neviens, pat lielvalstis nevarēja izraudzīties sabiedrotos, vadoties no ideoloģiskās pārliecības vai  arī no kaut kādiem morāliem  apsvērumiem. Visu noteica vienīgi tās vai citas puses intereses.

Grūti iedomāties, ka varētu izveidot Latviešu leģionu, ja Latvija 1940.gada vasarā netiktu okupēta un anektēta, bet tās iedzīvotāji pakļauti teroram un deportācijām. Vairāki vācu izcelsmes dokumenti šo norišu kontekstā spilgti atsedz ieroču SS sastāvā izveidotās 15. latviešu divīzijas karavīru noskaņojumu. Kādā no tiem ir teikts: (citēju) "Viņi vēlas pastāvīgu latviešu nacionālo valsti. Nostādīti izvēles priekšā - Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju ..., jo  vācu virskundzība viņiem šķiet mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja .. Latvijas okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālo pienākumu" (citāta beigas).

Latviešu leģionāri cīnījās pret Padomju Savienību, tāpēc  ka, nevēlējās, lai tā no jauna okupētu Latvijas teritoriju, terorizētu un iznīcinātu tās iedzīvotājus. Lai gan PSRS toreiz bija Lielbritānijas un ASV sabiedrotā, latviešu leģionāri to neuztvēra kā cīņu pret visu antihitlerisko koalīciju. Lielākoties viņi bija  pozitīvi noskaņoti pret Rietumu valstīm un saistīja ar tām lielas cerības uz Latvijas neatkarības atjaunošanu. Taču toreizējā  vēsturiskajā situācijā tā bija vistīrākā ilūzija. Rietumu lielvalstis piekāpās PSRS spiedienam, un neiebilda pret Latvijas un citu Baltijas valstu palikšanu PSRS satāvā.   Latvija, Lietuva, Igaunija izrādījās vienīgās okupētās valstis, kuru neatkarība netika atjaunota pēc Otrā pasaules kara. Tikai 1991.gadā Baltijas valstīm izdevās atgūt savu valstisko neatkarību.

Vairāki vācu izcelsmes dokumenti liecina, ka latviešu leģionāru vienībās, kas izgāja apmācību Latvijā, valdīja visai spēcīgi izteikts antivācu noskaņojums, kas izpaudās pat tādejādi, ka virsnieku aprindās tika apspriesta nepieciešamība aizsargāt Latviju vajadzības gadījumā arī pret vāciešiem. Visai daudzi latviešu karavīri uztvēra leģionu kā nākamās Latvijas nacionālās armijas kodolu un saistīja piedalīšanos karā pret PSRS ar cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Leģionāru uzskati spilgti atklājas vēstulēs piederīgajiem. Kā liecina pasta cenzoru atskaites, 15.latviešu divīzijas karavīru vēstulēs visai bieži tikusi izteikta doma, lai cīnītos, līdzās "negatīvam mērķim - aizsardzībai pret boļševismu", vajadzīgs arī pozitīvais - Latvijas autonomija. 1944.gada vasarā, frontei tuvojoties Latvijas robežām, šī prasība tomēr atvirzījusies otrajā plānā, jo galvenā doma bijusi par tiešiem draudiem, kas radušies dzimtenei.

Latviešu leģionāri bija spiesti cīnīties ļoti nelabvēlīgā situācijā. Tā saucamajai Latvijas Zemes pašpārvaldei nebija izdevies izkarot pat ne Latvijas autonomiju. Neskatoties uz to, tā aktīvi iesaistījās leģiona veidošanā. Tā bija liela politiska kļūda. Visa vara gan piederēja vāciešiem. Viņi pieņēma galvenos lēmumus. Nevienam latvietim faktiski nebija ietekme uz to, notiks iesaukšana leģionā vai nenotiks.

Svarīgs gan latviešu, gan arī citu Eiropas tautu sadarbības motīvs ar Vāciju bija "piedalīšanās krusta karā pret boļševismu." Taču atšķirībā, piemēram, no "ģermāņu brīvprātīgajiem" latviešu leģionāri necīnījās par nacionālsociālisma idejām un vāciešu proponēto "Jauno Eiropu". Viņi nebija fīrera "politiskie zaldāti". Pilnīga sveša viņiem bija pārliecība, ka nacionālsociālisms ir nākotnes ideoloģija. Latviešu leģionārus nesaistīja ne Vācijas ideoloģiskie, ne arī militārie mērķi. Vācija viņiem bija vajadzīga kā sabiedrotais, lai varētu cīnīties pret PSRS, pret boļševismu.

Paldies par uzmanību!

Vēsturnieku komisijas 7.rakstu krājuma atvēršanā Rīgas pilī, 2003.gada 14.janvārī

 

Skaidrojošo video par 16.martu iespējams aplūkot šeit: www.youtube.com

Filmu studijas "Deviņi" veidoto video par 16.martu iespējams aplūkot šeit: www.youtube.com

 

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

10 lapa no 67
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu