Jaunumi


Tieslietu ministra viedoklis par riskiem, ratificējot Stambulas konvenciju PDF Drukāt E-pasts

Riski, ratificējot Stambulas konvenciju

Pilnībā atbalstot:

- Deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību (turpmāk – Deklarācija) 99. punktā doto uzdevumu – “turpināsim un attīstīsim vardarbībā cietušu bērnu rehabilitāciju, sniegsim atbalstu ģimenēm, kurās konstatēta vardarbība, sniegsim atbalsta pasākumus cietušajām personām“ un

- Eiropas Padomes Konvencijā par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Konvencija) mērķi – izskaust vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē,

vienlaikus vēršu uzmanību,

ka Konvencijas atsevišķu pantu iespējamā interpretācija, piemēram, par viendzimuma laulībām, sociālo dzimumu (dzimtes) jeb genderu skaitu un to lomām, ir pretrunā ar Latvijas sabiedrības pamatvērtībām un dzīvesziņu, Latvijas Republikas Satversmē noteiktajiem pamatprincipiem, kā arī ir pretrunā vai maina citos starptautiskos dokumentos nostiprinātos jēdzienus un to izpratni.

Ievērojot minēto, kā arī to, ka Konvencija ir parakstīta un

Latvijas normatīvie akti jau šobrīd nodrošina Latvijā pietiekamu aizsardzības mehānismu pret vardarbību,

uzskatu, ka

Konvencijas ratifikācija nav nepieciešama ne no lietderības apsvērumiem, nedz arī ņemot vērā iespējamos riskus.

I. Lietderības apsvērumi

Latvija ir apliecinājusi politisko gribu mazināt vardarbību ģimenē un vardarbību vispār (t.sk. pret sievieti) –

ne tikai parakstot Konvenciju,

bet arī veicot nepieciešamos grozījumus Latvijas normatīvajos aktos un pārņemot jau šobrīd Konvencijas prasības krimināltiesību jomā.

Tas ir pozitīvs signāls starptautiskajai sabiedrībai, tā ir nopietna attieksme un gatavība arī turpmāk konsekventi turpināt vardarbības novēršanas un apkarošanas politiku. Nepieciešamības gadījumā tiesisko regulējumu ir iespējams uzlabot, pārņemot no Konvencijas Latvijai “derīgo”, bet nepadarot par saistošām tās Konvencijā iestrādātās prasības un ideoloģiskās nostādnes,

kam tradicionāli noskaņotā Latvijas sabiedrība neuzticas,

kas paplašina, groza vai atceļ citos starptautiskos dokumentos definētos standartus un

kas nonāk pretrunā arī ar Latvijas Republikas Satversmes ievadu, 91., 99., 100., 110. un 112. pantā noteiktajiem principiem un Latvijas sabiedrības pamatvērtībām.

II. Riski

Manipulācija ar sabiedrības apziņu – pamatvērtību maiņa

1. Latvijas sabiedrības vairākumam nepieņemama gendera identitātes ideoloģijas uzspiešana

Konvencija (14. p.) paredz, ka tās dalībvalstīm attiecīgos gadījumos ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās (ieskaitot bērnu dārzus) iekļautu Latvijai netradicionālu mācību vielu par dzimumu sociālajām lomām neatkarīgi no bioloģiskā dzimuma.

Informācijai: Vācijas Konstitucionālā tiesa 2017. gada 10. oktobra spriedumā lēma, ka Vācijas civilstāvokļa aktos bērnu dzimšanas reģistrā jāparedz trešais dzimums – vai nu "starpdzimums" vai "dažāds", vai arī likumā nenorādot konkrētus dzimumu veidus.

Vācijas likumdevējam līdz 2018. gada 31. decembrim ir uzdots veikt attiecīgus grozījumus likumos, kas nosaka personas statusa reģistrēšanu.

Pamatojums – trešā dzimuma neesamība likumos esot diskriminācija uz dzimuma pamata. Kā redzams, tāda ir Latvijas tuvākās nākotnes realitāte arī Stambulas konvencijas (3. p. "c" punkts) kontekstā.

Dažādā dzimuma identitātes izpratne

Konvencijā termins "sociālais dzimums (dzimte)” (angl. - gender) tiek skaidrots kā „sociāli konstruētas lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem” (turpmāk arī – genders).

Tas nozīmē, ka Konvencijas izpratnē dzimumu (dzimtes) jeb genderu identitāte ir tas, kā kurš jūtas vai sevi izjūt sociāli, piem., kā cits dzimums, ne bioloģiskais, vai dzimumu kombinācija, vai neviens bioloģiskais dzimums. Tādēļ genders ir sociāli konstruēts un var būt pilnībā atrauts no bioloģiskā dzimuma.

Šobrīd tiek piedāvāti vairāk nekā 70 genderi (t.sk. kā genderi ir arī sieviete, vīrietis [bet nesaistīti ar bioloģisko dzimumu] un virkne citu starpdzimuma genderu - pangender, agender, transgender, androgīns utt.).

Latvijā tradicionāli un juridiski dzimuma identitāte (gender identity) nozīmē bioloģisko dzimumu (sieviete vai vīrietis) un tā atbilstību cilvēka iekšējai sajūtai par savu dzimumu, proti, kad persona ir un jūtas atbilstoši savam bioloģiskajam dzimumam.

Tātad Latvijā jēdziens “dzimums” sakrīt ar jēdzienu “gender” (“sociālais dzimums (dzimte)”) un ir attiecināms tikai un vienīgi uz diviem dzimumiem – vīriešu un sieviešu un neietver sevī nevienu citu nozīmi, kā vien iepriekš definēto.

Minētā jēdziena izpratne Latvijā atbilst arī 1998. gada 17. jūlija Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtu 7. panta trešajā daļā definētajam tāda paša nosaukuma jēdzienam.

Tāpat jēdzienu “sieviete“ Latvijā interpretē atbilstoši šī jēdziena parastajai nozīmei, tas ir, kā sievieti bioloģiskā nozīmē. Neviena vīriešu dzimuma persona bioloģiskā nozīmē neietilpst un nevar ietilpt jēdzienā “sieviete”.

Secinājums:

Tātad ir būtiskas atšķirības starp vispārpieņemto, tradicionālo dzimuma identitātes jēdzienu un netradicionālo dzimuma (dzimtes) jeb genderu identitātes ideoloģiju.

Konvencijā definētā gendera identitātes ideoloģija nav pieņemama sabiedrības vairākumam Latvijā.

Latvija juridiski atzīst tikai divus bioloģiskos dzimumus – sievieti un vīrieti. Latvija neatzīst sociāli konstruētas lomas, kad persona sevi identificē ar citu dzimumu, kas nav tās bioloģiskais dzimums.

2. Vecāku tiesību ignorēšana bērnu izglītībā

Ignorējot starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantētās vecāku tiesības, Konvencija (14. p. 1. d.) uzliks Latvijai par pienākumu veikt pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās tiktu iekļauta obligāta mācību viela, kas ir pretrunā ar bērnu vecāku reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem.

No Konvencijas izpildes uzraudzības ekspertu grupas (turpmāk – "GREVIO") ziņojumiem par konkrētām valstīm jau ir redzams, ka „GREVIO“ pieprasa skolu izglītības programmās vairāk iekļaut gendera jautājumus (angl. – gender mainstreaming) un seksuālo izglītību sabiedrības mazākuma izpratnē. Bērnu vecāki tiek pilnībā ignorēti, lai gan tieši bērnu vecāki ir tie, kuriem ir primāras tiesības izlemt, ko apgūs un kā mācīsies viņu bērni.

Ar Stambulas konvencijas ratifikāciju Latvija uzņemtos starptautiskas saistības visu līmeņu izglītības iestādēs mācīt seksuālo izglītību sabiedrības mazākuma izpratnē un tādas sociālā dzimuma (dzimtes) lomas (genders), kas neatbilst sabiedrības vairākuma izpratnei Latvijā.

Secinājums:

Latvija atbalsta starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantētās vecāku tiesības bērnu izglītībā. Izglītības saturs ir katras valsts iekšējā lieta un to nevar uzspiest ar starptautiskiem līgumiem.

3. Latvijas sabiedrības vairākumam nepieņemamas izmaiņas ģimenes institūta veidošanā - dabiskās ģimenes tradīciju apkarošana

Konvencija (12. p.) paredz pienākumu dalībvalstīm veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības tradicionālajos modeļos. Tas nozīmētu pakāpeniski izskaust gadu simtos iedibinātās ģimenes tradīcijas.

Tādējādi ratificējot Konvenciju, ir bažas, ka Latvijai būs pienākums grozīt normatīvos tiesību aktus, izmainot ģimenes institūta būtību.

Valstīm var tikt uzspiests atzīt dažādas ģimenes formas (divas mātes vai divi tēvi u.c.). Tajā pašā laikā dabiskā, tradicionālā ģimene (tētis, mamma, bērni) var tikt apkarota.

Taču Latvijā konstitucionāla vērtība ir ģimene, kas balstīta laulībā starp vīrieti un sievieti (Satversmes 110. p.).

Šāda ģimenes izpratne atbilst arī Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 16. pantam, kur ģimeni veidojošais pāris ir vīrietis un sieviete un nevis pāris jebkurā dzimumu vai genderu kombinācijā.

Vienlaikus atgādinu, ka arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12. pantā ir skaidri un nepārprotami noteikta nacionālo valstu prioritārās tiesības ģimenes institūta regulējuma noteikšanā.

Secinājums:

Latvija aizsargā un atbalsta dabisko ģimenes institūtu kā savienību starp vīrieti un sievieti.

4. Demogrāfijas pasliktināšanās

Saistībā ar ES pievienošanos Konvencijai Eiropas Parlaments 2017. gada 12. septembrī pieņēma Rezolūciju, no kuras izriet, ka Konvencijas izpratnē par vardarbības veidu pret sievieti būs uzskatāma drošu un likumīgu (legālo) abortu ierobežošana sievietēm un meitenēm, proti, par vardarbību pret sievieti un meiteni tiks uzskatīts likumīgs un pamatots atteikums izdarīt abortu.

Konvencijas redakcija rada problēmas divos aspektos: 1) meiteņu vecāku piekrišana, visdrīzāk, netiks prasīta; 2) Latvijā var nākties palielināt abortu veikšanas gadījumus, t.i., no 12. grūtniecības nedēļas palielināt līdz, piemēram, 24. grūtniecības nedēļai (kā tas jau ir Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē), tādējādi pēc Eiropas Parlamenta deputātu domām nodrošinot Konvencijā (piemēram, 6.p.) paredzēto "sieviešu tiesību un iespēju paplašināšanu".

Tāpat arī Latvijas sabiedrības vairākumam nepieņemama sociālā dzimuma (dzimtes) jeb gendera identitātes ieviešana, veidojot vairākus desmitus jaunas starpdzimumu formas, radīs papildu riskus demogrāfijas stāvoklim.

Secinājums:

Ievērojot Latvijas demogrāfisko situāciju, minētais nav atbilstošs Latvijas interesēm. Turklāt šajā kontekstā aktuāls ir jautājums par tiesībām uz dzīvību, kas garantētas vairākos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos un Latvijas Republikas Satversmes 93. pantā.

5. Latvijas tradīcijām un kultūrai neatbilstošas valodas lietošanas uzspiešana (iejaukšanās valsts valodas politikā)

Eiropas Parlamenta pieņemtajā Rezolūcijā ir norādīts (9. punkta «m» apakšpunktā), ka Konvencijas ieviešanas kontekstā dalībvalstīs būtu jāievieš gender-neitrāla valoda (angl. – gender-neutral language). Tas nozīmē to, ka latviešu valodā esošie vietniekvārdi "viņš" un "viņa" varētu nebūt vairs pietiekami, jo vajadzēs ieviest arī neitrālus vietniekvārdus, kurus tad izmantotu transpersonas (transgender).

Secinājums:

Nacionālas un neatkarīgas valsts tiesības ir pašai noteikt savu valsts valodas politiku un valodas lietojumu. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas Savienības Tiesa savā judikatūrā ir skaidri pateikušas, ka valsts valoda ir viena no konstitucionālajām pamatvērtībām, tāpat kā nacionālā teritorija un nacionālais karogs. ES tiesības neskar nacionālu valstu valsts valodas politikas jautājumus.

Citi riski Konvencijas piemērošanā

1. Konvencijas uzraudzība

Svarīgi atzīmēt, ka, lai gan Eiropas Savienība pievienojusies Konvencijai tikai tajās jomās, kas ietilpst ES kompetencē (patvēruma meklētāji un sadarbība krimināltiesību jomā), un pārējās jomas paliek katras ES dalībvalsts ziņā (piemēram, izglītība, veselība, valoda), taču Konvencijā tiek regulēti, kā jau minēts iepriekš,  dalībvalstu suverēnie jautājumi.

Turklāt tās uzraudzībā tiek iesaistītas neparasti daudzas institūcijas:

1) dalībvalstu parlamenti;

2) EP Parlamentārā asambleja (pirmais šāda veida noteikums, kas jebkad iekļauts kādā no EP konvencijām);

3) EP Ministru komiteja;

4) Konvencijas dalībvalstu komiteja;

5) „GREVIO“.

Uzraudzības mehānisms ir izpēte (monitorings) un rekomendāciju sniegšana dalībvalstij – rekomendācijas var būt vispārīgas vai ārkārtas.

Secinājums:

Ratificējot Konvenciju, Latvijai būs pienākums ņemt vērā „GREVIO” vispārējos ieteikumus, kas attieksies uz visām Konvencijas dalībvalstīm un uz visiem šīs Konvencijas pantiem un tematiem (Konvencijas 66., 69. p.), kā arī Latvijai domātos ieteikumus (Konvencijas 68. p.12. d.), arī tādus, kas skar Latvijas suverenitātes jautājumus.

2. Negodīga finanšu līdzekļu sadale

Tāpat Konvencijā tiek prasīts, lai valstis piešķir vairāk finanšu līdzekļus tikai tām NVO, kas nodarbojas ar sieviešu kustību un sieviešu tiesībām, bet ne tām NVO, kas aizsargā ģimenes un bērnus.

No Konvencijas nosaukuma izriet, ka runa ir par vardarbību „ģimenē“, un tādēļ ir absurdi, ka NVO, kas nodarbojas ar ģimenes jautājumiem, tiek izslēgtas no Konvencijas kā nesvarīgas.

Secinājums:

Minētā prasība ir pretrunā ar valdības Deklarācijā doto uzdevumu (99.) sniegt atbalstu ģimenēm, kurās konstatēta vardarbība, tostarp vienreizējos pabalstus ārkārtas situācijās, kā arī atbalsta pasākumus cietušajām personām.

III. Konvencijas statuss dalībvalstīs

No 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm Konvenciju ir parakstījušas 45 dalībvalstis – visas 28 ES dalībvalstis un Eiropas Savienība (13.06.2017.), gandrīz visas EP dalībvalstis (izņemot Krievijas Federāciju un Azerbaidžānu).

Raugoties ES kontekstā, no 28 ES dalībvalstīm šobrīd Konvenciju ir ratificējušas 17, savukārt 11 ES dalībvalstis Konvenciju ir tikai parakstījušas, bet nav ratificējušas (Bulgārija, Horvātija, Čehija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Slovākija, Apvienotā Karaliste). Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, Slovākijā ratifikācijas process ir apturēts tautas protestu rezultātā.

Kopumā no 45 Konvenciju parakstījušām EP dalībvalstīm to šobrīd nav ratificējušas 17, tostarp arī Islande, Lihtenšteina, Moldova, Maķedonija un Ukraina.

ES parakstīja Stambulas konvenciju 2017. gada 13. jūnijā, taču nav vēl to ratificējusi. Tas, ka ES ir parakstījusi Konvenciju, no juridiskā viedokļa nenozīmē to, ka Latvijai vai kādai citai ES dalībvalstij ir pienākums parakstīt un/vai ratificēt Stambulas konvenciju.

Daudzas Konvencijas dalībvalstis izteikušas dažādas atrunas un pievienojušas deklarācijas, kā arī izteikušas iebildumus pret Polijas iesniegto deklarāciju. Piemēram, 18 EP dalībvalstis Konvencijas parakstīšanas brīdī paziņojušas par atrunu izdarīšanu (t.sk. arī Latvija – parakstot Konvenciju 2016. gada 18. maijā).

Trīs valstis – Polija, Lietuva un Latvija – ir iesniegušas vispārējas deklarācijas par Konvencijas normu interpretāciju saskaņā ar savu valstu konstitūcijām. No šīm trim valstīm tikai Polija ir ratificējusi Konvenciju, tādēļ pret tās iesniegto „konstitucionālo deklarāciju“ jau sešas valstis (Austrija, Somija, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija un 2017. gada 11. decembrī arī Šveice) ir izteikušas iebildumus, norādot, ka šī deklarācija patiesībā esot neatļauta atruna.

Līdz ar to mēs varam prognozēt ka, ratificējot Konvenciju ar Latvijas jau iesniegto deklarāciju, Latvija saņems analoģiskus iebildumus kā Polija, proti, deklarācija tiks uzskatīta par neatļautu atrunu, un tā nedos pilnīgi nekādas juridiskās garantijas.

Secinājums:

Lai novērstu iepriekš minētos riskus, ja Latvija tomēr izšķiras par konvencijas ratifikāciju, ratifikācijas dokumentiem ir jāpievieno Latvijas interpretatīvās deklarācijas.

Nav pieļaujami un ir pretrunā sabiedrības interesēm bez šāda “aizsargmehānisma” – interpretatīvajām deklarācijām – uzņemties tik kritiski vērtētas starptautiskas saistības, kas, ievērojamas sabiedrības daļas ieskatā, var apdraudēt Latvijā esošās tradicionālās ģimenes vērtības, t.sk. vecāku tiesības.

Noslēguma secinājums:

Atkārtoti uzsveru, ka, respektējot tradicionālās vērtības aizstāvošās Latvijas pilsoniskās sabiedrības lielākās daļas, vadošo reliģisko konfesiju, nevalstisko organizāciju un tiesību ekspertu paustās bažas par Konvencijas piemērošanu un interpretāciju Latvijā,

neatbalstu Konvencijas ratifikāciju,

jo atsevišķi tās panti un to interpretācija nonāk pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes ievadā, 91., 99., 100., 110. un 112. pantā noteiktajiem principiem, Latvijas pašreizējām starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā un Latvijas sabiedrības pamatvērtībām.

 
Barikāžu nedēļas hronika laikrakstā "Atmoda" PDF Drukāt E-pasts

Pirms 27 gadiem laikrakstā "Atmoda" publicētā "Barikāžu nedēļas hronika" 13.līdz 18.janvāris.

Atmoda

 
Manas atmiņas par Barikāžu laiku 1991.gada janvārī PDF Drukāt E-pasts

 

Foto no 2014. gada 20. janvāra Barikāžu atceres pasākuma

 

Tolaik strādāju Latvijas Tautas frontes Rīgas Vidzemes priekšpilsētas koordinācijas centrā Baznīcas ielā 27/29.

„X. stunda”

Organizatoriski bijām labi sagatavoti, jo informācija par iespējamām PSRS agonijas represīvajām izpausmēm bija saņemta jau krietnu laiku iepriekš. PSRS režīma slaktiņi pret civiliedzīvotājiem Tbilisi (Gruzijā) 1989.gada 9.aprīlī (www.laikmetazimes.lv) un Baku (Azerbaidžānā) 1990.gada 20.janvārī (www.wikipedia.org) lika mums gatavoties visnežēlīgākajam scenārijam. Pamatojoties uz saņemto un apkopoto informāciju Latvijas Tautas fronte jau laikus bija izstrādājusi rīcības plānu tā saucamajai „X stundai”. Šī plāna pamatā bija nevardarbīgās pretošanās pieredze citās valstīs un daži jauninājumi, kas atbilda Latvijas apstākļiem konkrētajā situācijā.

Rīcības plāns - konfidenciāli pie lielajām, melnajām klavierēm

Latvijas Tautas frontes Domes sēdē, kas notika 1991.gada 12.janvārī Latvijas Universitātes Lielajā aulā, noslēdzoši tika precizētas visas turpmākās rīcības detaļas. Tas notika sēdes noslēgumā zāles stūrī pie lielajām, melnajām klavierēm - zināmos konfidencialitātes apstākļos tika sadalīti konkrēti pienākumi starp LTF valdes locekļiem un nodaļām.

Trauksmes zvans

1991.gada 13.janvāra naktī tika saņemta ziņa par slaktiņu Viļņā pie televīzijas torņa (www.latvijasradio.lv). Latvijā nekavējoties sākās LTF organizēti mobilizācijas pasākumi. Tūlīt pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā jau agrā rītā (apmēram no pulksten trijiem) sākām dežūras koordinācijas centrā Baznīcas ielā 27/29.

LTF sasauktais mītiņš Daugavmalā pulcēja aptuveni 500 tūkstošus Latvijas neatkarības sargu. Daudzi no viņiem pēc mītiņa tiešā ceļā devās uz apsardzes objektiem. Reālo varu Latvijā bija pārņēmusi Latvijas Tautas fronte. Tā saņēma aktīvu Lauksaimniecības ministrijas (Dainis Ģēģers), Satiksmes ministrijas (Jānis Janovskis) un Arhitektūras un celtniecības ministrijas (Aivars Prūsis) atbalstu. Lauksaimniecības tehnika, transports, satiksme, sakari un celtniecības materiāli. Sākās Latvijas tautas nevardarbīgā pretošanās PSRS okupācijas varas agonijai.

LTF lielākā nodaļa ( Rīgas Vidzemes priekšpilsēta) koordinē lielāko novadu – Vidzemi

LTF Rīgas Vidzemes priekšpilsētas koordinācijas centrā organizējām no Vidzemes novada - Valmieras, Valkas, Limbažiem, Alūksnes, Cēsīm, Gulbenes, Madonas u.c. vietām- Rīgā iebraukušo tautfrontiešu izvietošanu pa aizsargājamiem objektiem: 1) Ministru padome; 2) Sakaru centrs (Dzirnavu ielā 105); 3) Sakaru centrs (Dzirnavu ielā pie Strēlnieku ielas krustojuma); 4) Juglas slūžu tilts; 5) Brasas tilts; 6) Gaisa tilts; 7) A.Deglava ielas tilts.

Bijām morāli gatavi ļaunākajam scenārijam

Gādājām par sardzes nepārtrauktību, sargu ēdināšanu, malku ugunskuriem, degvielu autotransportam, nakšņošanu, transportu, gāzmaskām u.c. Divas tālruņa līnijas bija „karstas” visu diennakti. Pirmās trīs diennaktis līdz 15.janvārī ASK stadionā notikušajam Interfrontes mītiņam aizritēja nepārtrauktā nomodā. Kāpēc nomodā gandrīz 72 stundas? Tāpēc, ka gatavojāmies sliktākajam – Interfrontes mītiņa dalībnieku izraisītām masu nekārtībām, kas varētu būt par iemeslu karaspēka ievešanai un aktīvai represīvai darbībai pret Latvijas neatkarības sargiem. Paldies Dievam, tā nenotika.

Mēs – „LTF vidzemnieki”

Nākamajās dienās pēc 15.janvāra dežūrējām divās maiņās – 12 stundas katra. Katrā maiņā bija četri cilvēki. Vienu vadīju es, otru - Andris Grīnbergs (vēlāk - ilggadējs Rīgas Domes izpilddirektors). Maiņās strādāja Jānis Jākobsons, Ints Miķelsons, Ilmārs Sadovskis, Vladimirs Makarovs, Karmena Mangusa un Leopolds Kleins. Mums bija trīs profesionāli autobraucēji (šoferīši) – Igors Vids, Uldis Kaņepe un Aivars Legzdiņš, kuri palīdzēja koordinācijas centram ar apsargājamo objektu sargiem uzturēt regulāru saziņu un operatīvu nodrošinājumu.

Mums bija cieša sadarbība ar Rīgas Vidzemes priekšpilsētas pašvaldību, tās pārstāvjiem – Andreju Ruču un Zaigu Skrastiņu, kuru vadībā Vidzemes priekšpilsētas LTF deputāti nodrošināja minēto tiltu apsardzi un bija gatavi veikt tiltu bloķēšanas pasākumus, nošķērsojot tos ar atvestajiem dzelzsbetona blokiem pret iespējamo tanku un bruņumašīnu virzību uz Rīgas centru.

Daudz priekšnieku, bet sekojām tikai vienam – LTF valdei

Mūsu priekšniecība bija LTF valde un mūsu pārstāvis tajā – LTF valdes loceklis Roberts Milbergs. Jāteic, ka pēc Interfrontes mītiņa izgāšanās 15.janvārī par priekšniekiem laiku pa laikam mums vēlējās būt atsevišķi valdības locekļi un Augstākās padomes deputāti, tomēr izpildījām tikai un vienīgi LTF valdes norādījumus. Tas bija viens no galvenajiem Barikāžu dalībnieku organizētības augstā līmeņa nosacījumiem – pildīt tikai un vienīgi LTF valdes lēmumus.

Barikāžu izskaņa

Aktīvās dežūras turpinājās līdz 26.janvārim, jo uzbrukuma draudi pastāvēja vēl ilgāku laiku pēc 20.janvāra asiņainajiem notikumiem. Tikai 10.februārī LTF Rīgas Vidzemes priekšpilsētas koordinācijas centrā pilnībā tika izbeigtas dežūras un pārējie ar janvāra barikādēm saistītie organizatoriskie darbi.

Visspilgtāk man atmiņā palicis tas, ka Barikāžu dalībnieki rīkojās patriotiski, apzinīgi, organizēti un disciplinēti – kā īsti Rīgas sargi, Tēvijas sargi. Šajos 1991.gada janvāra notikumos mēs saskatām lielu līdzību ar to, kas notika 1919.gada novembrī, kad aizstāvot Rīgu, tika nosargāta Latvijas neatkarība. Atšķirība tikai tā, ka šoreiz Vidzeme, Zemgale, Latgale un Kurzeme apvienojās vienā dūrē Rīgā. Mēs uzvarējām.


 

Dzintars Rasnačs

 

 

 

 

 
6. janvāris – Zvaigznes diena PDF Drukāt E-pasts

Zvaigznes jeb Trejkungu diena tradicionāli tiek uzskatīta par pēdējo Ziemassvētku dienu, kad pieņemts ar godu atvadīties no svētku rotājumiem mājās.

Svētku rotājumiem ir savs laiks un tad, kad svētki ir beigušies, no tiem uz kādu laiku ir jāatvadās. Zvaigznes dienā var pēdējo reizi iedegt sveces eglītē, vēl mirkli novērtēt skaisto noformējumu mājās un tad ar godu atvadīties no svētku noskaņas līdz nākamajam gadam. Gluži tāpat kā svētku egli, arī visus pārējos Ziemassvētkiem un Jaunajam gadam gatavotos rotājumus, piemēram, adventes vainagu, virtenes, lampiņu dekorus vēlams noglabāt dziļākos plauktos.

Līdz ar jauna gada sagaidīšanu, arī mājoklim ir jāļauj nedaudz ieelpot, tāpēc atver logus, ielaid svaigu gaisu un kārtīgi izvēdini māju. Zvaigznes dienā pieņemts aizdedzināt kadiķa zariņu, nopūst liesmu un tad izstaigāt pa visām istabām, lai aromātiskie dūmi ieskauj visu māju. Kadiķa aizdedzināšanai ir simboliska nozīme - ja tas aizdedzināts sveces liesmā, tad mājoklis tiek atbrīvots no sliktās enerģijas.

Zvaigznes dienas tradīciju piekritēji ne tikai atbrīvojas no svētku rotājumiem un izvēdina māju, bet arī nodrošina mājokli ar aizsardzības zīmi, kas jāatjauno katru gadu tieši Zvaigznes dienā, 6. janvārī.

Zvaigznes dienas ticējumi:

- Ja nakts ir ļoti gaiša, pie tam uz debess velves redzamas trīs spožas zvaigznes, nākamā vasara būs laba un auglīga.

- Ja Zvaigznes dienas naktī debesis nosētas zvaigznēm, būs daudz ogu un labs siena laiks.

- Ar Zvaigznes dienā svētīto ūdeni jāmazgā visas vainas – kā cilvēku, tā lopu, lai labāk un ātrāk dzīst.

 

Avots: www.la.lv

 
Laimīgu Jauno 2018. gadu! PDF Drukāt E-pasts

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

10 lapa no 67
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu