Jaunumi


Ziemas saulgrieži - 21.decembrī PDF Drukāt E-pasts

Jau izsenis vietā, kur veidojusies mūsu latviešu tauta, tiek svētīti gadskārtu svētki. Ik gadu mēs atzīmējam Ziemas saulgriežus, diezgan bieži tos dēvē par Ziemassvētkiem, bet šiem svētkiem ir arī citi, senāki nosaukumi - tos dēvē gan par Bluķa vakaru: pēc rīcības - Bluķa vilkšanas, par Kaļedām - pēc viena no šī laika dziesmu piedziedājumiem, t.s. refrēniem, "kaladū", "kalando", u.tml., atkarībā no novadu izrunas. Vēl arī par Ķūķu vakaru - pēc ēdiena, ko šai vakarā ēd. Un arī te var būt atšķirības pēc tā kā nu katrā atsevišķā pagastā izrunā. Vislielākās atšķirības, protams, ir dažādās latgaliešu izloksnes, - tur taču gandrīz katrā pagastā vai ciemā runā atšķirīgi. Tos dēvē arī par Ziemas Saulgriežiem - pēc kalendāra sākas astronomiskā ziema, bet būtībā dabā tas ir jau gandrīz ziemas vidus.

Kad tad īsti ir Ziemas saulgrieži un kas tajos jādara? Parasti tie ir ap 20.-22.decembri un kalendāros, kur ierakstīti saules lēkti un rieti un dienas gaŗumi, var ieraudzīt arī to mirkli, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā un arī to, kad ir tas t.s. Ziemas Saulgriežu punkts, ko dēvē par Ziemas sākumu. Pēc Latvijas laika Saule ieiet Mežāža zvaigznājā un ziemas saulgriežu norādes nofiksējās 21. decembrī plkst. 18:28.

Bluķa vilkšana (vai velšana un ripināšana) pa sētu, apkārt mājai, dārzam, laukiem, mūsdienās jau itin bieži arī pa ciemiem un pat pilsētās, arī simbolizē to, ka Saule atrodas savā zemākajā punktā un tai jālīdz tikt atpakaļ, kā mēs sakām, debesu kalnā. Te ir mūsu līdzdalība ļoti svarīga - veļot bluķi mēs stiprinām sevi, attīrām savu sētu, māju, pilsētu, valsti, zemi no vecā, savu laiku nokalpojušā un arī palīdzam saulei. Bluķis ir arī auglības rīks. Veļot bluķi līdz tiek ņemti dažādi graboši un skanoši trokšņu rīki - arī troksnim šais svētkos ir ļoti liela nozīme, arī troksnis attīra, tas izceļ no miega iemigušos, ar troksni arī var dažādus mošķīšus, kas iemaldījušies mūsu pasaulē, aizraidīt atpakaļ tur, kur viņiem mājas. Troksnis ir arī kopā esības zīme. Tā ir kā kopīga stiprināšanās.

Kad bluķis izripināts pa visiem stūriem un pagalmiem, to kādā noteiktā vietā - pilsētas vai ciema, vai sētas svarīgākajā vietā - vidū, - sadedzina. Šai ugunij ziedo vecos Jāņu vainagus un citas vērtīgas vielas un saka vēlējumus nākamībai. Jāņu vainagu ziedošana daļēji ir kā atgādinājums par to, ka visas gadskārtu iezīmīgās dienas ir savstarpēji saistītas un veido kopējo gadalaiku ritumu. Līdzības ar Jāņiem, Vasaras Saulgriežiem ir tāda, ka gan Vasaras, gan Ziemas saulgriežos ir ugunskurs. Gan vienos, gan otros svētkos notiek simboliska saules pazušana un atgriešanās. Bet katram ugunskuram ir sava atšķirīga loma. Uguns klātbūtne ir nozīmīga arī citās gadskārtās.

Ziemassvētku naktīs apkārt staigā Čigāni - dažādos tēlos pārģērbušās ļaužu grupas - tajās ir gan Vilks un Kaza, gan Lācis un Lāča dīdītājs, gan arī tiešām raibos brunčos tērpti "čigāni", ir arī Dzērve, Nāve un vēl citi dažādi tēli - šo grupu izdarības ir tikpat daudzveidīgas, cik to tēlu izskats ir daudzveidīgs. Un katra tēla klātbūtnei ir sava iekšēja nozīme, rituāla, sakrāla nozīme.

Ziemassvētku garajā naktī vēl jāmin mīklas, protams, jāzīlē - kāds tad būs nākamais gads un kas tajā sagaidāms!

Avots: http://dziveszinazaltis.blogspot.com

 

 
Ziemassvētku tradīcijas PDF Drukāt E-pasts

Ziemassvētku svinēšana iesākas 24. decembra vakarā. Kad dienā ir paveikti visi sagatavošanās darbi, pēcpusdienā iet uz pirti, bet pievakarē uzklāj Ziemassvētku galdu. Uz galda uzklātais baltais galdauts atgādina autiņus. Tad uz galda uzliek dažādus gavēņa ēdienus: dažāda veida zivis, cepumus, saldēdienus. Krēslas stundā visa ģimene sapulcējas ap galdu noskaita lūgšanu. Tad tēvs vai cits kāds no ģimenes vecākiem ņem no šķīvīša oblates, kas uzliktas galda vidū, un sadala tās klātesošajiem.

Latgalē oblates sauc par kaladām. Šis nosaukums ir pārņemts no lietuviešiem, kas tāpat kā dažas slāvu tautas Ziemassvētkus sauc par kalenda. Šis nosaukums saistās ar seno romiešu pirmās mēneša dienas nosaukums calendae. Pēc tam seko citu ēdienu baudīšana. Ēdienu daudzums simbolizē tās daudzās bagātīgās dāvanas dvēselēm, kādas ar savu ienākšanu pasaulē ir atnesis mums Jēzus. Šo vakariņu laikā dzied Ziemassvētku dziesmas.

Pie šīm svētku vakariņām kavējās ilgi, līdz pat iešanai uz Baznīcu, jo pusnaktīs, kā tas mēdz būt pilsētās, tiek noturēta eņģeļu Mise. Uz laukiem pirmā Mise Ziemassvētkos notiek agrā rīta stundā. Agrāk, kad lauciniekiem vēl bija zirgi, šie braucieni ar kamanām uz baznīcu pa sniegotiem, baltiem ceļiem, skanot pie zirga loka piesietiem zvārguļiem, bija brīnišķīgi. Baznīcā, dievkalpojuma laikā, visa tauta ar sajūsmu dziedāja gaišā prieka pilnās dziesmas. Mājās pārbraukuši, ēda Ziemassvētku pusdienas. Tās jau iepriekš bija sagatavotas un uzglabājās siltas sakurinātajās krāsnīs. Galvenais ēdiens Latgalē bija zupa, kur bija putraimu desas vai gaļas sānu kauliņi, kartupeļi, burkāni – viss kopā vienā katlā. Kamēr zemniekiem bija savas saimniecības, uz Ziemassvētku galda netrūka arī pašbrūvētā alus. Pēc tam visi gāja gulēt.

Otrā Ziemassvētku diena bija veltīta ciemiņu pieņemšanai vai iešanai ciemos. Agrāk svētīja trīs dienas, tagad- tikai divas. Bet uz laukiem atpūtās un īstā darbā negāja līdz pat jaungadam. Šajā laikā notika arī tā saucamā „čigānos iešana”: paģērbušies jaunieši gāja no mājas uz māju, kur dejoja, jokoja un saņēma cienastu. Citās zemēs šādiem apciemojumiem ir vairāk reliģisks raksturs: jaunieši iet no mājas uz māju, nesdami zvaigzni un dziedādami Ziemassvētku dziesmas (poļi tās sauc par kolendām), atgādinādami ar to Betlēmes ganus, kuri, atgriezušies no apciemojuma pie Jēzus Bērna silītes, priecīgo vēsti nesa pārējiem Betlēmes iedzīvotājiem. Mūsdienās, urbanizācijas gadsimtā, visas šīs Ziemassvētku tradīcijas sāk izzust.

 

 

Avots: www.eurika.lv

 
Advents ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks PDF Drukāt E-pasts

Adventa laiks ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kas sākas no ceturtās svētdienas pirms Ziemassvētkiem. Adventa laiks ir kristiešu liturģiskā gada sākums. Šis laiks tiek saistīts ar gavēni, mieru, klusumu un pārdomām. Šajā laikā no egļu zariem pītajā adventes vainagā tiek dedzinātas četras sveces, pa vienai katras gaidīšanas nedēļas svētdienā. Latviešu valodnieks Jānis Endzelīns ir piedāvājis šo laiku dēvēt vīriešu dzimtē, tas ir, par Adventu, bet katru tās svētdienu sieviešu dzimtē — par Adventi, tomēr mūsdienās šie jēdzieni bieži tiek jaukti.

Adventa laikā vienmēr ir 4 svētdienas, kā arī 4 pilnas nedēļas. Kristīgajā pasaulē katrai Adventes svētdienai ir sava pamattēma, kas ved tuvāk Ziemassvētku nakts noslēpumam:

1.svētdiena: Adventa vainagā tiek iedegta pirmā svece, sākas “atmošanās”un tuvošanās gaismai;

2.svētdiena: Svētie Raksti aicina uz samierināšanos, izlīgšanu un atvērtību;

3.svētdiena: šajā laikā cilvēki tiek aicināti dzīvot garā un pacietībā;

4.svētdiena: grēku nožēlas laiks.

Šajā laikā visa kristīgā pasaule gaida Kristus dzimšanu. Dziļi simboliska nozīme ir arī Adventa rotai – vainagam. Priežu, egļu, tūju vai kadiķu zari, no kuriem pin vainagu, liecina par cerību un mūžīgo dzīvību. Vainags veido apli, kas nozīmē mūžību un vienotību. Tā gredzena forma simbolizē uzticību Dievam un Viņa apsolījumiem. Adventa vainags norāda arī uz Kristu kā Karali un uzvarētāju pār tumsu ar savu Gaismu.

 

 
Sveicu Latvijas Valsts Proklamēšanas 98.gadadienā! PDF Drukāt E-pasts

 
Lāčplēša diena PDF Drukāt E-pasts

 

 

Par godu Latvijas brīvības cīnītājiem katru gadu 11.novembrī tiek atzīmēta Lāčplēša diena. Šajā dienā tiek godināta nozīmīgā Latvijas valsts armijas uzvaras pār Bermonta karaspēku. 1919. gada 11. novembrī Rīgā izšķīrās 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas liktenis. Pēc šīs kaujas kļuva skaidrs, ka Latvija ir nosargājusi savu neatkarību.

Laika posms no 1918. gada 18. novembra, kad tika proklamēta Latvijas valsts, līdz 1919. gada 11. novembrim - Rīgas atbrīvošanai no iekarotāju karaspēka - ir viens no sarežģītākajiem Latvijas vēsturē. Lai gan 1918. gadā tika pasludināta Latvijas neatkarība, valstī joprojām atradās vācu un krievu karaspēks. Tikai 1919. gadā, kad Latvijas Brīvības cīņu laikā iekarotājus padzina no Rīgas, kļuva skaidrs, ka valsts ir atguvusi un nostiprinājusi savu neatkarību. Neatkarīgās Latvijas valsts armijas uzvara (nozīmīgu atbalstu uzbrukumos latviešiem sniedza arī britu un franču karakuģi) pār saukto Bermonta karaspēku bija izšķiroša, tādēļ pieminot šo notikumu, 11. novembrī - Lāčplēša dienā - tiek godināti Latvijas brīvības cīnītāji.

Par Bermonta armijas uzbrukumu kļuva zināms pasaulē. Tā kā iebrucēju rīcība bija pretrunā ar rietumvalstu politiskajām interesēm, jau dažas dienas vēlāk Latvija sāka saņemt no ārzemēm sūtīto palīdzību - ieročus un pirmās nepieciešamības preces. Atbalstu izšķirošajās cīņās Latvijas karaspēkam sniedza arī britu un franču karakuģi.

Uzbrukumu bermontiešiem Latvijas valsts armija sāka 9. novembrī, un, lai gan cīņas bija grūtas, jau 11. novembrī Bermonta karaspēks tika padzīts no Rīgas.

Lāčplēša dienā Latvijā ir tradīcija ēku logos ielikt svecītes, tā godinot kritušo brīvības cīnītāju piemiņu. Rīgā cilvēki svecītes aizdedz Daugavmalā pie Rīgas pils mūra, kā arī Brāļu kapos. Par tradīciju kļuvis arī daudzviet Latvijā šajā dienā rīkot lāpu gājienus.

 

 


Avots: Nacionālo bruņoto spēku informatīvie materiāli.

 
« SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas »

2 lapa no 66
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu